Vadītāja profesionālā etiķete

Ir labi zināms apgalvojums, ka vadīšana ir senākā māksla un mūsdienīgā zinātne. Vadīšanas praksē vadības māksla un zinātnes sasniegumi vienmēr pastāv zināmā proporcijā. Pārspīlētais uzskats par vadīšanas kā mākslas nozīmīgumu zināmā mērā spēj diskreditēt vadītāju profesionālās izglītošanas ideju, bet absolutizējot vadības zinātniskos pamatus, bar nonākt pie cilvēka dabas dotību lomas pārvērtēšanas vadošajā darbībā. Ja vadības zinātne pamato un piedāvā vadītāja darba metožu kompleksu, tad vadīšanas māksla lielā mērā nosaka šo metožu realizācijas individuālā stila savdabību. Tomēr būtiska loma pieder zinātnei, kura dod zināšanas par vadīšanas darbības likumsakarībām un sistematizētu pieredzi. Tas palīdz vadītājam izvairīties no daudzām kļūdām, noteikti un ātri atrast racionālākos darba paņēmienus.
Apmēram pusi no sava mūža cilvēks pavada darbā. Katrā darbavietā strādā lielāks vai mazāks cilvēku skaits, kas veido kolektīvu. Liela nozīme ir prasmei iekļauties šajā kolektīvā un sekmēt tā veidošanos un saskaņu.
Kā sadzīvē, tā arī darbā ik dienas sastopamies ar patīkamām un arī nepatīkamām parādībām savstarpējās attiecībās. Runa ir par attiecībām, kas veidojas sadzīvē un darbā, cilvēkam izrādot cieņu vai necieņu vienam pret otru. Vērojot šīs attiecības, runa ir par cilvēku sociālo audzināšanu, šo attiecību brieduma pakāpi. Šīs attiecības saucas cilvēku savstarpējā etiķete. Cilvēku attiecības ir veidojušās gadsimtiem ilgi atbilstoši priekšstatiem par labo, slikto, pareizo vai nepareizo.…