1. Ievads.
Aukstā kara beigas stipri mainīja iepriekš pastāvošo starptautisko sistēmu un spēka sadalījumu tajā. Bipolaritāte, kas pastāvēja Aukstā kara laikā, sabruka, jo beidza pastāvēt viens no poliem – PSRS. Taču otrā pola īpašnieks – ASV bija palicis, un vairs nebija otra tikpat varena spēks, kas stātos tam pretī. Tas izraisīja lielas debates par to, kāda būs jaunā starptautiskā sistēma un kas tajā valdīs. Lielu uztraukumu radīja fakts, ka ASV pārspēks pār citās valstīm bija tik milzīgs, ka tām nebija nepieciešamības pēc pārējo valstu atbalsta, tā varēja atļauties izlemt visu pati, neprasot citu piekrišanu. Tā bija ASV brīva izvēle, kā tā izlems rīkoties. Un parādījās jautājums – vai ASV laika posmā pēc Aukstā kara izvēlēsies būt par starptautiskās sistēmas līderi vai arī par hegemonu, valdot tajā un pārveidojot to saskaņā ar savām vēlmēm?
Augstākminētais jautājums ir arī mūsu darba izpētes jautājums – vai ASV ir līderis vai tomēr hegemons mūsdienu starptautiskajā sistēmā?
Ir daudzi raksti un viedokļi par šo jautājumu, bet mēs izvēlējāmies salīdzināt ASV oficiālo viedokli par tās stāvokli starptautiskajā sistēmā ar otrās iespējamības, precīzāk, ar līderim radniecīgā koncepta – hegemonijas pazīmēm. Kā jau no iepriekšsacītā var noprast tad ASV oficiālie dokumenti uzsver, ka tā sevi uzskata par līderi starptautiskajā sistēmā, kas darbojas visu interesēs, nodrošinot stabilitāti. Mēs nolēmām apskatīt vai šī oficiāli paustā līderība ir vienāda ar to līderību, par kuru runā teorētiķi un vai šī oficiālā ASV līderība nav sinonīms hegemonijai.
2. Līderība un hegemonija
Lai izpētītu, vai ASV pēc Aukstā kara ir līderis vai hegemons, ir nepieciešams noskaidrot, kas tad tieši tiek saprasts ar jēdzieniem „līderība” un „hegemonija”. Kā zināms, līderība ir starpdisciplīnu jēdziens, līdz ar to jāsašaurina līderības jēdziena pētīšana līdz jēdzienam „politiskā līderība”. Diemžēl nākas saskarties ar to, ka politiskā līderība netiek uztverta vis valsts kā līdera loma starptautiskajā sistēmā, bet gan kā atsevišķu indivīdu ietekme uz politiku.
Tāpat grūtības rada dažu autoru nekonsekvence jēdzienu „līderība” un „hegemonija” lietošanā. Niall Ferguson savā rakstā pat saka, ka „amerikāņi nav imperiālisti, viņi ir līderi, vai, akadēmiskākā runas manierē izsakoties, tā ir hegemonija”. Tomēr šos abus konceptus ir iespējams nodalīt un tas arī ir mūsu uzdevums, veidojot darba teorētisko daļu.
…
