Bet tā kā bija parakstīt neuzbrukšanas līgums, Latvija nebija tam gatavojusies. Šie fakti Ulmanim neļāva šaubīties par to, kāds lēmums ir jāpieņem. Viņš zināja, ka Latvijas liktenis nebūs tāds, kā Somijai. Viņai talkā nāca bargais sals un sarkanarmiešu nesagatavotība tam. Mums šādu iespēju nebija. (1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki, kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem.3 )
Jau 1940.gada 14. un 15.jūlijā PSRS noorganizēja okupētajā Latvijā vēlēšanas. Vēlēšanās varēja balsot tikai par vienu kandidātu sarkastu un visu citu partiju darbība tikai aizliegta, protams, izņemot komunistisko partiju. 21.jūlijā Latviju pasludina par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (LPSR) un nolemj to iekļaut PSRS sastāvā. Pēc tam sekoja arī dažādas represijas, arī pret nu jau bijušās Latvijas Republigas pēdējo valdōbu. Ieslodzījumā mirst Valsts prezidents un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
Daudzējādā ziņā var uzskatīt, ka Kārlis Ulamanis nav vainojams Latvijas bojāejā 1940.gadā. Latvijas bojāeja sākās jau 1939.gada 23.augustā ar Molotova-Rībentropa paktu, turpinājās ar 5.oktobra Bāzes līgums un treknu punktu pielika 16.jūnija ultimāts un 17.jūnija Latvijas valdības kapitulācija. Svarīgi pieminēt mazāk spēcīgo Latvijas Nacionālo armiju, kas nebūtu bijusi gatava cīnieties par valsti. Latvijas, gluži tāpat, kā Igaunijas un Lietuvas likteni izlēma Staļins un PSRS. Šie vēsturiskie faktori būtiski parāda, ka Ulmanis nav vainojams Latvijas bojāejā, bet vainojami ir vairāki, savā starpā saistīti faktori, un no tiem izrietošās sekas.
…
