Savukārt, pretēji uzskatīja Mendzi , viena no viņa pamatidejām ir tāda, ka cilvēks pēc dabas ir labs. Pēc viņa domām cilvēka dabā ir „četri asni”- cilvēcība (仁), taisnīgums (義), pieklājība (禮) un zināšanas (智). Šie „četri asni” ir tas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, tomēr, lai kļūtu par tikumīgu cilvēku ar augstu morāli, viņam sevī jāizkopj šīs četras īpašības. Mendzi min arī to, ka ja cilvēka gribasspēks nav pietiekami spēcīgs, tad pat ja cilvēks vēlas darīt labu, viņš var viegli atteikties no saviem nodomiem.
Rezumējot, kaut gan pieminot tikai pašu minimumu, ir skaidrs, ka Ķīnas filosofu idejas ir balstītas un vērstas uz sabiedrību un cilvēci. Kaut gan viņu jautājumi, idejas un uzstādījumi ir dažādi un nereti nonāk pretrunās viens ar otru, tie ir dziļi, vispārīgi, ar jēgu un ierobežotību, kas pierāda to, ka tās ir filosofu idejas ar filozofiskiem uzstādījumiem un risinājumiem.
„Filosofija nav monologs (kad runā tikai viena persona), bet gan dialogs, saruna ar sevi un citiem, skolotāja – vārda visplašākajā nozīmē kā gudrības nesēja – uzklausīšana un patstāvīgas atbildes meklēšana”: šis ir vēl viens no Sokrata citātiem, par to, kas ir filosofija.
Lielākā daļa Ķīnas filosofu darbi arī ir rakstīti dialogu formā. Pirmo minēšu „Luņ ju” jeb „Sarunas un spriedumi”, kas ir Konfūcija audzēkņu sarakstīts darbs, jo kā zināms pats Konfūcijs personīgi nevienu darbu nav sarakstījis. Darbs ir dialoga veidā – saruna starp Konfūciju, viņa mācekļiem un tā laika valdniekiem. Šis ir viens no svarīgākajiem klasiskajiem tekstiem Ķīnā.
…
