Vai mākslas filma "Rīgas sargi" patiesi atspoguļo latviešus bermontiādes laikā?

Beidzoties Pirmajam pasaules karam, gan Vācija, gan Krievija bija cietušas lielus zaudējumus militārā un politiskā jomā, kā arī ekonomikā. Pavērās iespējas Latvijas Republikas proklamēšanai. 1918.gada 30.janvārī. Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome (LPNP) pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju. 11.novembrī Zigfrīds Anna Meierovics panāca, ka Lielbritānijas valdība atzina LPNP valdību de facto5, 17.novembrī apvienojās LPNP un Demokrātiskais bloks, izveidojot Latvijas Tautas padomi (LTP) ar Jāni Čaksti kā priekšsēdētāju un Kārli Ulmani kā ministru prezidentu. 1918.gada 18.novembrī LTP sēdē tika proklamēta Latvijas Republika. Jau decembra pirmajā pusē lielinieku karaspēks no Padomju Krievijas iebruka Latvijā, un jaunajai valstij bija jāuzsāk cīņa par neatkarības
Jaunās valsts valdībai nebija ne līdzekļu, ne cilvēku resursu, lai organizētu savu pārvaldes aparātu un valsts aizsardzību. Lielākā daļa vīriešu, kas atbilda karadienesta vecumam, no 1915.gada atradās strēlnieku pulkos, kuri pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas bija devušies uz Padomju Krieviju. Nebija iespējams īsā laikā izveidot nopietnus aizsardzības spēkus. Latvijas Pagaidu valdībai bija jārēķinās ar Antantes valstu lēmumu- atstāt 8. vācu armiju Latvijas teritorijā iespējamai cīņai pret Padomju Krieviju. Tomēr arī vācu armija bija karot nespējīga: tajā bija sabrukusi disciplīna un izplatījušās komunistiskas idejas. Pagaidu valdība noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Latvijā Augustu Vinnigu par Latvijas bruņoto spēku izveidošanu. Līgumā tika paredzēts, ka trešdaļa bruņoto spēku jāizveido no vācbaltu zemessargiem (landesvēra), kuru politiskās simpātijas bija vācu okupācijas varas nevis Latvijas Pagaidu valdības pusē. Arī pavēlniecība sākumā bija jāuztic vāciešiem.…