Nevis ārpus tevis ir patiesība, bet tevī pašā, atrodi sevi pats sevī, pakļauj sevi pats sev, saņem sevi rokās, un tu ieraudzīsi patiesību. Šī patiesība nav lietās, nav ārpus tevis un nav kaut kur aizjūras zemēs, bet vispirms tavā paša sevis pārveidošanā. Uzvarēsi sevi, savaldīsi sevi – un kļūsi brīvs, kā nekad neesi varējis pat iedomāties, un sāksi veikt lielus darbus, arī citus padarīsi brīvus un ieraudzīsi laimi, jo pilnvērtīgāka kļūs tava dzīve, un beidzot sapratīsi savu tautu un tās svēto patiesību.1
Ar šo citātu vēlos sākt savu patstāvīgo darbu par Platona dialogu “Valsts”. Darba būtība ir manas domas par to vai Platona skatījumā ideālā valsts ir ideāla arī no mana, mūsdienu cilvēka, skatījuma. Lai to varētu veikt, manuprāt, jāsāk ar sevis apjaušanu šodienas situācijā, jāmēģina sakārtot savas domas un uzskatus par mūsdienu dzīvi, valsti. Analizējot un izprotot it kā sev vistuvāko – sevi, varu iet tālāk, nonākot līdz lielākām lietām, tādām kā ģimene, sabiedrība, kas savukārt veido valsti. Arī Platona politiskā teorija cieši savijas ar ētikas, psiholoģijas un daudziem citiem tematiem, turklāt saskaņā ar viņa koncepciju valsts un cilvēka dvēseles struktūrai ir viens un tas pats modelis.2 Un, manuprāt, savādāk nemaz nevarētu būt, jo valsts taču galu galā sastāv no mums, no cilvēkiem, kuri, lai cik dažādi būtu, tomēr esam veidoti pēc vienas līdzības un mums visiem pamatā ir vienas un tās pašas prasības un vajadzības pēc miera, drošības, brīvības un taisnības. Platons uzdod jautājumu Glaukonam un pats arī uz to atbild - ”Bet vai tu zini, ka jābūt tikpat daudzām valsts iekārtām, cik daudz ir cilvēku raksturu veidu? Vai tu domā, ka valsts iekārtas rodas no koka un akmens – nē, tās veido cilvēki. Kurp tiecas vairākums, turp velk tas līdz arī pārējos”…
