Iepazīstoties ar dažādām alternatīvām skolām izraudzījos Marijas Montesori “ brīvās audzināšanas “ skolas un Valdorfskolas darbības principus.
Montesori “brīvās audzināšanas “ teorija, kura man likās saistoša ar savām idejām. Viņas sistēmas pamatā ir trīs principi:
individualitāte,
brīvība,
ārējo jūtu veidošana.
Individualitāte. Indivīdu Montesori apraksta ar bioloģiskiem jēdzieniem, neizmantojot sociālos.
Brīvība. Ar “brīvību” viņa saprot neiejaukšanos bērna augšanas procesā. Par bērna brīvības robežu uzskata “ kolektīvo interesi”. Montesori skolās valda disciplīna, kas balstīta uz brīvību. Bērni skolā ir mierīgi, līdzsvaroti un disciplinēti, jo viņi vispirms dara to, ko visvairāk grib darīt.
Mana pieredze rāda, ka, ja ir disciplīna, kur ļauta brīvība, tad ir kliegšana, ŗdīšanās, protams ne visi bērni. Bet ir bērni, kuri tā rīkojas un līdz ar to traucē citiem bērniem brīvi izpausties.
Galvenais princips Montesori audzināšanas pamatā ir pašattīstība.
Ārējo jūtu audzināšana, sajūtu attīstīšana. Bioloģiskajā ziņā jāpalīdz bērna dabiskajai attīstībai, sociālajā ziņā – jāpalīdz bērnam pielāgoties apkārtējai videi.
Montesori izstrādātā metode piedāvā bērniem pēc viņu vēlēšanās darboties ar dažādiem materiāliem, kuri sākumā attīsta bērna dzirdi, redzi, tausti.
Process tiek organizēts tā, lai pats bērns varētu atklāt savas darbības kļūdas un tās izlabot. Darbs ar piedāvāto materiālu attīsta arī bērna uzmanību, gribu un atmiņu. Skolotājs kļūst par mācības procesa vērotāju, kas vajadzīgā brīdī palīdz un virza procesu bērnam vēlamajā virzienā.(4, 112).
Arī Valdorfskolā notiek līdzīgi. Rūdolfs Šteiners uzskata ka bez praktisko darbu stundām nav iespējams veidot arī intelektu. Organizējot praktiskās nodarbības, bērni tiek orientēti uz mākslu un arodu. Cilvēkam, kurš neprot veikli strādāt , arī garīgajā jomā pietrūkst izdomas. Valdorfskolas 1. klasē bērni mācās adīt, 2. klasē – tamborēt. Vērojot kā viņi apgūst šīs iemaņas, var pateikt, kad bērnam var sākt uzticēt arī sarežģītāku darbu.…