Ekonomisku un sociālu apsvērumu dēļ, ikvienas valsts valdība ir tieši ieinteresēta tūrisma attīstībā savā valstī, un jo vairāk tā iesaistās kādā no tūrisma veidiem (vietējais, ienākošais u.c), jo vairāk valdībai jāpiedalās nozares norisēs. Iesaistīšanās pakāpe atkarīga no valsts pārvaldes sistēmas. Centralizēti plānotās tautsaimniecības sistēmās tā būs maksimāla – no stratēģijas un plānošanas līdz tūrisma objektu veidošanai un apsaimniekošanai, kā tas bija PSRS. Šobrīd sociālisma valstīs tomēr sāk izprast un atzīt tirgus likumus un privātieguldījumu nozīmi tūrisma nozarē, piemēram, pieļaujot privāto viesnīcu ķēžu ienākšanu no ASV u.c.
Jauktajā tautsaimniecības modelī, kas pastāv lielākajā daļā valstu, vienlaikus pastāv un sadarbojas valsts un privātais sektors, atšķiroties vienīgi to ieguldījumu īpatsvaram.
Ja valsts ekonomiskā stabilitāte lielā mērā ir atkarīga no tūrisma, valdība pievērsīsies šai nozarei lielākā mērā. Var tikt izveidota pat Tūrisma ministrija, kā tas ir Spānijā vai Tūrisma un dabas aizsardzības ministrija Kenijā.…