Valsts vienmēr ir izpildījusi zināmas ekonomiskas funkcijas. Pat vislielākie valsts ekonomiskās darbošanās pretinieki ir atvēlējuši valstij „naktssarga” lomu sociāli ekonomiskajās struktūrās, pat Ronalds Reigans un Margarita Tečere, kurai pieder konceptuālais lozungs, ka nepastāv tāds jēdziens kā „sabiedrība” – ir individuāli patērētāji, kuri zina, kas viņam ir vislabākais. Valsts „naktssarga” funkcijas var būt visai plašas – sākot ar cilvēka un viņa īpašuma aizsardzību, naudas kalšanu un tās apgrozības nodrošināšanu, beidzot ar ekonomiskās uzvedības noteikumu izstrādāšanu gan valsts, gan starptautiskā līmenī.
Tomēr valsts nav samierinājusies tikai ar „naktssarga” statusu sabiedrībā. Arī daudzi no mums ne tikai lūdz, bet pat pieprasa, lai valsts uzņemtos plašas ekonomiskās funkcijas, un bieži valsts uz to reaģē visai pretimnākoši, jo katrs no mums ir tās daļa, kaut arī pavisam maziņa. Daudzi no mums ir romantiķi, kas tic nevis sev, bet valsts brīnumainajam spēkam, tomēr aizmirst, ka valsts taču esam mēs paši. Ja mēs nemainīsimies, tad valsts, lietojot pat visai represīvas metodes, maz ko varēs izdarīt ekonomikas attīstības paātrināšanā. …