Jebkurai valstij raksturīgi trīs pamatelementi, ar ko tā atšķiras no visām pārējām mūsdienu sabiedrības organizācijām:
1)Noteikta teritorija;
2)Šai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji – valsts suverēnā tauta;
3)Vara, ko, atšķirībā no citiem varas veidiem, sauc par publisko varu.
Šaurākā nozīmē par valsti tiek saukta tieši šī publiskā vara vai arī mehānisms, kurš to realizē un kurā ietilpst parlaments, valdība, tiesa, armija, policija un citas institūcijas. Tikai valstij (šajā vārda šaurākajā nozīmē) ir tiesības uz vardarbību un attiecīgu organizāciju radīšanu.
Termina “valsts” vēsture
Termins valsts savā vispārējā un mūsdienīgā nozīmē radies vēlāk nekā organizācijas veids, kuru tas apzīmē, jo vēl XV gs. grieķi pilsētvalsti apzīmēja ar terminu “polis”, bet romieši lietoja nosaukumu “civitas” un “respublica”, kamēr dzīvoja valstī – pilsētā. Kad Roma paplašināja savu varu attālākajās teritorijās un kļuva par ķeizaristi, šo organizāciju dēvēja par “impēriju”.
Viduslaikos eiropieši dažādi sauca teritorijas pārvaldīšanas organizāciju. Latīņu vārds “regnum” (karaliste) vai vācu vārds “das Reich” (valsts) nozīmēja karaļa vai firsta varu. Vārds “terra” (lat. zeme) un tā ģermāņu ekvivalenti (piemēram, “das Land”) arī apzīmēja valsti, atsverot, cik svarīga toreiz bija zemes pārvaldīšana. Arī Polijā lietoja citus terminus “valsts” tagadējā izpratnē. Toreiz sacīja “žečpospolita”, “karaliste”, “kronis”, “regnum”. Pats termins “valsts” kopš XIII gs. Polijā nozīmēja pārvaldi pār zemi, muižnieka zemes īpašumus apvienojumā ar pašu īpašnieku sabiedrisko varu. Vārds “valsts” līdz pat XVIII gadsimtam nozīmēja arī feodāļu tiesas varu pār viņiem piederošām zemēm un tur dzīvojošajiem cilvēkiem.1…
