Valsts vēstures nozīme politiskās kultūras ģenēzē

Priekšstati par politisko kultūru meklējami jau kopš grieķu filozofa Aristoteļa laikiem, kad pastāvēja uzskats, ka noteiktām ļaužu grupām piemīt kaut kādi kopēji uzskati par politiku, un šim viedoklim ir zināma nozīme politikā. Politoloģijas vēsturē sabiedrības uzskatu kopumu, zināšanas un priekšstatus par pastāvošo politisko režīmu, politisko procesu vērtējumu un attieksmi pret tiem pirmo reizi kā politisko kultūru apzīmēja 1963. gadā, kad amerikāņu pētnieki Geibriels Olmonds un Sidnejs Verba izdeva grāmatu „The Civic Culture”( „Pilsoņa kultūra”), kurā ir pētījums, kas balstās uz piecu valstu(ASV, Vācijas, Meksikas, Anglijas, Itālijas) sabiedrības attieksmju salīdzinājumu.
Politiskā kultūra būtiski ietekmē ikvienas politiskās sistēmas funkcionēšanu, kas ietver sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos, vēlēšanās un uzticību valsts pārvaldes institūcijām. Politiskā kultūru ir iespējams izzināt, piemēram, ar sabiedriskās domas aptaujām un tā nav nekas nemainīgs, jo lielā mērā tiek iegūta politiskās socializācijas procesā, kas sākas vēlāk nekā socializācija vispār. Šajā procesā, kurā laikā indivīdi tiek integrēti sabiedrībā, piedalās dažādi faktori: ģimene, draugi, skola, valsts, masu saziņas līdzekļi u.c. Katrai valstij ir sava , unikāla politiskā kultūra, ja vienā var vērot aktīvu cilvēku iesaistīšanos politiskajās aktivitātēs un līdzdalību dažādās organizācijās, tad citā sabiedrība var būt pasīvāka un gaidīt, ka politiskā elite parūpēsies par nozīmīgāko problēmu atrisināšanu[4.]. Ņemot vērā, ka politiskās socializācijas process notiek katras valsts attiecīgajos apstākļos, kur to var ietekmēt dažādi faktori (konkrētajā brīdī pastāvošais politiskais režīms, pārejas process, ekonomiskā attīstība, galvenās sabiedrības vērtības, reliģiskās tradīcijas) centīšos politisko kultūru apskatīt valsts vēsturiskajā kontekstā un saprast, vai valsts vēsturiskā pieredze vēlāk atstāj ietekmi uz tās politisko kultūru.…