Valters Benjamins par mākslasdarbu reproducēšanu

Referātā izvēlējos rakstīt par Valtera Benjamina (Walter Benjamin(1892-1940)) eseju „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā” (The work of art in the age of mechanical reproduction). Šo tēmu izvēlējos, jo mani interesē māksla visās tās izpausmēs, es ar lielu interesi aizraujos ar muzeju un galeriju apmeklēšanu, turklāt arī pati gleznoju un fotografēju. Tāpēc mākslas darbu analīze man liekas svarīga un interesanta, jo tā palīdz izprast ne tikai darbu saturu, bet arī to ideju, ko mākslinieks ieliek savā darbā. Manuprāt, sabiedrības izaugsme un kultūras procesu pilnvērtīga attīstība ir iespējama, ja pastāv cieša un regulāra mijiedarbība. Šī procesa attīstības tendences, kā arī tā saturs ir pakļautas dažādām ietekmēm un likumsakarībām, ko parāda Benjamins savā iepriekšminētajā esejā.
„Tradicionāli estētiskā doma ir nicīgi izturējusies pret tehnikas klātbūtni kultūrā un duālās attiecībās starp mākslu un tehniku, neapšaubāmi dodot priekšroku mākslai. (..) Pretēji tam Benjamins norāda, ka māksla no pašiem pirmsākumiem ir atvērta reproducēšanai. Ikviens mākslas veidojums paredz, ka tā radīšanai ir bijusi nepieciešama noteikta tehnika, un tāpēc tas var pretendēt uz reproducēšanu.” 1 Autors aplūko pavairošanas tehniku attīstību, kas strauji paaugstinājusies ar fotogrāfijas, kino parādīšanos. Benjamins reprodukcijas līdzekļos saskatīja to autonomiju attiecībā uz mākslas mēdijiem.
Šajā esejā autors izšķir trīs galvenās tēmas: mākslasdarba „šeit un tagad” problēmu, mākslasdarba auras un mākslasdarba kultisko aspektu, kā arī izstādīšanās vērtības problēmu.
Analizējot un lasot šo darbu, es mēģināju paskatīties uz tur aprakstīto no mūsdienu perspektīvas, izejot no savas pieredzes mākslas un kultūras laukā. Atspoguļojot autora teikto, pievienoju tam savu analīzi, kā arī sniedzu savu vērtējumu. …