Vardarbība ģimenē no dzimtes perspektīvas

Ievads
Dažādās valstīs ģimeņu dibināšana izriet no vietējām reliģiskajām, sociālajām un ekonomiskajām īpatnībām, kā arī no valsts vēsturiskās attīstības. Vislielāko iespaidu uz ģimeni atstāj tās sociālais stāvoklis sabiedrībā, tas bieži vien nosaka- kas ar ko drīkst slēgt laulības, kas konkrētai stratai tiek atzīts par pieņemamu un nepieņemamu - prestižu.
Sabiedrībā pastāv problēma, kas biežāk tiek noklusēta (‘paturēta starp mājas sienām’) nekā nonāk atklātībā- par to indivīds izvairās runāt plašākā sabiedrībā. Tā ir vardarbība ģimenē. Vardarbība ģimenē ir problēmu, par kuru parasti cilvēki nevēlas skaļi runāt (cenšas to slēpt), jo tie nevēlas atzīt, ka viņiem nodara pāri paši tuvākie cilvēki – ģimenes locekļi.
Sabiedrībā ir izplatījies stereotips, ka vardarbība ģimenē ir sastopama tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, ka vardarbība eksistē tikai alkoholiķu vidū, jo tie dzērumā nespējot sevi kontrolēt vai arī, ka vardarbība ir sastopama cittautiešu ģimenēs (piem., čigānu), jo viņiem esot ‘tāds temperaments’. Cilvēki vēlas domāt, ka vardarbība sastopama tikai ģimenēs, kurās ir zems izglītības līmenis, tādās, kuras dzīvo nabadzībā. Tomēr tā nebūt nav, vardarbība ir sastopama arī ekonomiski nodrošinātās ģimenēs, kur indivīdu izglītības līmenis ir augsts.
Vardarbība var būt sava veida kontroles mehānisms, kas tiek saistīta ar indivīda (visbiežāk vīrieša, kas šādā veidā demonstrē savu maskulinitāti) vēlmi agresīvā veidā ‘paturēt savās rokās varu’. Mišels Fuko uzskata, ka „varas attiecības sakņojas sociālo tīklojumu sistēmā, tā sevi parāda, ievirzot cilvēku uzvedību un sakārtojot tā iespējamo iznākumu, ”1 un šī ‘sociālā tīklojuma sistēma’ var netieši atbalstīt vardarbību- uzskatot to par ‘ģimenes iekšējo lietu’- ‘to netieši/tieši leģitimizēt’. …