Mūsdienās Latvijā, tāpat kā citās valstīs, arvien aktuālāka kļūst vardarbības problēma. Sliktākais ir tas, ka vardarbība arvien vairāk tiek vērtsa pret aizstāvēties nespējīgākajiem - bērniem. Latvijas Universitātes Klīniskās psiholoģijas katedras un Centra pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam veiktā aptauja atklāja, ka tikai apmēram 50% pusaudžu atzīst, ka nav piedzīvojuši vardarbību, fizisku vardarbību ir piedzīvojuši 23%, psiholoģisku – 14%, bet smagu fizisku vardarbību – 13% pusaudžu1.
Mūsu nākotnei, mūsu cerībai tiek darīts pāri – tā ir īstā problēma, kurai jāpievērš liela uzmanība, jāsavāc visi spēki un iespējas, lai atrisinātu to. Seksuālā, fiziskā, emocionālā vardarbība un bērna pamešana novārtā nodara milzīgu ļaunumu trauslai būtnei, tās pilnvērtīgai attīstībai. Rūpes, maigums, mīlestība, siltums, draudzība pret bērnu - pamatelementi, kas nepieciešami bērna iekšējās pasaules harmonijai.
„Bērni…tie esam mēs paši. Mūsu gara bagātība vai mūsu gara nabadzība. Mūsu pārveidotās sejas un mūsu pārveidotā ticība… Nav citas ieiešanas nākotnē kā caur bērniem.”2 (Z.Skujiņš) Bērni ir visas cilvēces nākotne. Bet tikai ģimeniskā vidē izaudzis bērns, mīlēts un pienācīgi aprūpēts, ar pašcieņu un pašvērtību, ar pozitīvu vērtību sistēmu ir mūsu īstais pavadonis nākotnē. Mums visiem ir jārūpējas par bērniem, par viņu labklājību, jāveicina viņu garīgā un fiziskā attīstība. Visa sabiedrība ir atbildīga par bērniem, jo no viņiem ir atkarīga sabiedrības nākotne.…