„Mātes rokas”
Dzirdot vārdus mātes rokas mēs tikai vizuāli iztēlojamies, kādas tās ir. Tikai pašās beigās mēs atceramies par fizisko darbu, ko tās veic, par siltumu, ko tās sniedz un par rūpēm pret mums- bērniem.
Kurš gan cits, ja ne māte mājās rūpēsies par saimniecību, lopiem un pārējiem ārdarbiem. Tas ir fiziski smags un nogurdinošs darbs. Paņemot savās rokās mātes plaukstas jūtu, cik tās ir raupjas gluži kā nenopulēts dārgakmens, Tās ir nogurušas un vairāk neelpo. Tajā pašā laikā rokas dod patīkamu siltumu.
Skumjas, bēdas, nelaime – māte tevi vienmēr sagaidīs atplestām rokām. Nebaidies no siltuma, kas plūdīs no tām, jo šis siltums nāk no visas sirds un ir vēl patīkamāks par siltu krāsni aukstās ziemas vakaros. Dažreiz silts apskāviens var aizstāt miljoniem vārdu. Mātes rokas vienmēr sildīs mūs un rūpēsies par mums.
Jau no bērna kājas mēs atceramies par rūpēm un gādību, ko māte mums sniedza. Mātes rokas mūs vienmēr apģērbs, pabaros, paslavēs, maigi uzsitot pa plecu, aizstāvēs. Nebaidies, jo tev vienmēr būs blakus rokas, kas tevi atbalstīs.
Mātes rokas mūs nekad nepametīs, tas notiks tikai tad, kad jau paši varēsim par sevi parūpēties un kad arī mūsu rokas kļūs par mātes rokām.
…