Tiesības balsot politisko vēlēšanu laikā ir ieguvušas nosaukumu “balsstiesības”. Pateicoties tām, tu vari ievēlēt cilvēkus valsts amatiem, kā arī akceptēt vai noraidīt likumus, kas izvirzīti tautas apspriešanai.
Cilvēces vēsturē visbiežāk balsstiesības ir piederējušas kādai īpaši izvēlētai cilvēku grupai. Tiesības katram cilvēkam vēlēt un tikt ievēlētām ir pilnīga demokrātija, taču šīš tiesības arī šodien ne visur un ne vienmēr tiek ievērotas. Visos laikos bijuši zināmi ierobiežojumi! Daži no tiem bijuši pamatoti, daži – netaisnīgi. Dažadās valstīs un dažados laikos pastāvējuši ierobežojumi, kas attiecas uz cilvēka vecumu, dzimumu, reliģiju, ādas krasu, izglītību, materiālo un sociālo stāvokli, kā arī nodokļu norēķiniem.
Senajā Grieķija un Senajā Romā vērojami demokrātijas asni. Tur pastāvēja arī primitīva balsošanas forma. Piemēram, Atēnēs kopsapulcēs ļaudis balsojot pacēla rokas, kad runa bija par sabiedriskām problēmām. Taču, tiklīdz jautājums skāra cilvēkus, izmantoja aizklāto balsošanu. Ļaudis, piemēram, varēja atstādināt no amata cilveku, kurš bija kritis nežēlastībā. Tikai brīvajiem pilsoņiem bija tiesības balsot. Balsstiesību nebija vergiem un svešzemniekiem, turklāt pēdējiem nebija nekādu iespēju kļūt par pilsoņiem.
Viduslaiku periodā pilsētniekiem un brīvajiem pilsoņiem lielpilsētās bija tiesības ievēlēt mēru. Taču balsstiesībām bija mantiskie ierobežojumi. Renesanses laikmetā pār tautu valdīja aristokrātija: vienkāršajiem ļaudīm balsstiesību nebija.
Attīstoties tirzniecībai un rūpniecībai, Eiropā parādījās pirmie uzņēmēji, un arīviņi ieguva balsstiesības. Ierobežojumus, kasattiecās uz vecumu un citiem no dzimšanas piemītošiem raksturojumiem, nomainīja ierobežojumi, kas attiecās uz cilvēka mantisko stāvokli.…
