Veronika Strēlerte ( īstajā vārdā - Rudīte Johansone) pieder tai literātu kopai, kam daiļrade, vēsturisko notikumu ietekmēta, it kā sadalās divās daļās - dzimtenē sāktais darbs turpinās trimdā. Kopš 1945. gada Veronikas Strēlertes mītnes zeme ir Zviedrija.
Veronikas Strēlertes dzimtā puse ir Zemgale. Viņa dzimusi Dobelē, ģimenē, kur valda rosīga garīgā dzīve. Tēvs jaunībā darbojies žurnālistikā, abi vecāki spēlējuši teātrī, dziedājuši korī.
Pirmā pasaules kara laikā ģimene ir daudzo latviešu bēgļu skaitā - vispirms Valkā, tad Krievijā un Ukrainā. Latvijā atgriežas 1918. gadā un apmetas Džūkstē pie radiem.
Tēvs dabū darbu Jelgavā. Veronikas Strēlertes skolas gaitas sākas Jelgavas 4. Pamatskolā, taču skolu nākas mainīt, kad tēvu pārceļ par miertiesnesi uz Auci. Aucē Veronika Strēlerte mācās vienā klasē ar nākamo rakstnieci Irmu Grebzdi (tolaik - Irmgardi Priecīgo). Taču pēc kāda laika vecākā māsa, kas ir skolotāja Jelgavā, aicina mācīties atkal Jelgavas 2 valsts ģimnāzijā. No šī laika īpašas atmiņas saglabājušās par skolotāju J. Gersti, kā arī par franču valodas skolotāju, kas, iespējams, ietekmējis vēlāko izvēli studēt romāņu filoloģiju.
Rīgas pievilcība tiek apjausta, ciemojoties pie māsas Helmas, un tādēļ notiek pārcelšanās uz Rīgu, kur viņa mācās Rīgas 2 vidusskolā. Ja Jelgavā rakstītie dzejoļi paliek tikai pašas ziņā, tad Rīgā Veronika Strēlerte tos iesūta skolas literārajam pulciņam, un pirmā vērtētāja - Valdemāra Damberga atzinība iedrošina arī turpmāk nodarboties ar rakstīšanu.
Pēc skolas beigšanas viņa uzsāk studijas Latvijas universitātē un saņem diplomu filoloģijā 1941. gadā vācu okupācijas laikā.
Kara gados Veronika Strēlerte vispirms ir žurnāla ``Mana Māja`` literārās daļas vadītāja, tad redaktore. Pienāk 1944. gads, Sarkanā Armija tuvojas Rīgai, un daudzi dodas prom uz Vāciju. Veronika Strēlerte sākumā dodas uz Liepāju, tad ar kuģi uz Dancigu, no turienes uz Berlīni un sāk strādāt ``Daugavas Vanagu`` redakcijā par tulkotāju un mašīnrakstītāju.
1945. gada 3. februāra - Berlīnes lielās bombardēšanas dienas notikumi liek domāt , kā tikt no turienes projām. …
