Veronika Strēlerte Ofelijas Sproģeres skatījumā
Kaut arī pazīstu Veroniku Strēlerti jau piecdesmit gadus, apzinos, cik liela pārdrošība ir mēģinājums zīmēt viņas portretu – ne tikai tāpēc, ka rokai nav pietiekamās veiklības, bet arī tāpēc, ka arī piecdesmit gados pat vistuvākajā cilvēkā daudz kas paliek neatklāts. Vismānīgāk ir iedomāties, ka pazīstam dzejnieku, kas gan atklājas savos darbos, bet reizē ir arī pretrunīgs un mainīgs indivīds, kādu to redzam ikdienā, un aiz šā dzejnieka un indivīda, kā saka M. Jursenāre, ir reālais cilvēks, kura dzīve kā ikviena dzīve – paliek neatklājams noslēpums.
Tāpēc varu vienīgi pastāstīt par to, kā es personiski esmu viņu redzējusi un izjutusi.
Liekas, ka, kopā būdamas, esam vairāk klusējušas nekā runājušas. Vārdi nav bijuši sevišķi nepieciešami, lai saprastos. Zinu, ka tāpat liekas arī Veronikai Strēlertei, jo kādā vēstulē no Stokholmas, kad notikumi bija mūs aizrāvuši katru uz savu pusi un nebijām tikušās vairākus gadus, viņa raksta, ka būtu daudz tāda, par ko varētu runāt vienīgi ar mani, bet „tur vienmēr vairāk bijis klusēšanas”. Tā tas bijis jau no paša sākuma, kad viņu visi vēl sauca par Rudīti, kad kopā sēdējām vēl lekcijās vai staigājām viena otrai blakus augstskolas gaiteņos, kad vēl nezināju, ka viņa dzejo, lai gan pēkšņi, Jāņa Grīna vārdiem runājot, viņa ar saviem „Vienkāršiem vārdiem” „izlēca kā Atēna pilnā apbruņojumā no Zeva galvas”. Toreiz viņa bija slaida meitene, vēlāk, kad pēc kara satikāmies, rūpīgā māte, un vēl vēlāk – vecmāmiņa, bet bija tā, it kā nemaz nebūtu bijis daudz gadu, kuros izdzīvotas daudzās dzīves, izsāpētas daudzas sāpes. Liekas, aiz visiem gadu atstātajiem sārņiem un sejā ierakstītajām zīmēm viņa manī redzēja to pašu agrāko laiku Ofeliju. Un viņa pati arī bija tā pati agrākā – klusa, mierīga, savrupa, par kuru svešiniekam pat prātā neienāktu, ka viņa dzejniece, un kurai viņas savrupības dēļ garām aizgājuši visi oficiālie pagodinājumi un apbalvojumi. …
