Žans Bodrijārs savas grāmatas „Simulakri un simulācija” nodaļā „Par nihilismu” pauž savu nostāju par sabiedrības attieksmi pret nāvi mūsdienās „ Jo būtu jauki būt par nihilistu, ja vēl pastāvētu radikalitāte, - tāpat kā būtu jauki būt par teroristu, ja nāvei, arī terorista nāvei, vēl būtu kāda nozīme.
Lūk, tieši te lietas kļūst neatrisināmas. Jo šim aktīvajam radikalitātes nihilismam sistēma liek pretī savu – neitralizācijas nihilismu. Arī sistēma ir nihilistiska tajā nozīmē, ka tai ir vara visu – arī to, kas to noliedz – apvērst indiferencē.
Šajā sistēmā pati nāve spīd ar savu neesamību. (Boloņas stacija, Oktoberfest Minhenē: mirušos anulē indiference, tieši tur terorisms ir sistēmas kopuma nelabprātīgais līdzdalībnieks: ne politiski, bet paātrinātajā neizšķiršanas formā, ko tas mudina uzspiest. Nāvei vairs nav skatuves, ne fantasmu, ne politiskās, kur stādīt sevi priekšā, kur sevi nospēlēt – ceremoniālu vai vardarbīgu. Un tā ir cita nihilisma, cita terorisma – sistēmas nihilisma un terorisma uzvara.
Virs nav skatuves, scēnas, pat ne mazākās ilūzijas, kas panāk, ka notikumi varētu iegūt realitātes spēku – vairs nav ne norises vietas, nav garīgās vai politiskās solidaritātes: kāda mums daļa gar Čīli, Biafru, laivu ļaudīm, Boloņu vai Poliju? Tas viss ir iznīcinājies uz televizora ekrāna. Mēs dzīvojam laikmetā, kad notikumiem nav seku (un teorijām nav seku).
Jēgai vairs nav cerību. Un, bez šaubām, tā arī ir labi: jēga ir mirstīga. Bet tas, kam tā uzspiedusi savu efemero varu, ko tā gribēja likvidēt, lai uzspiestu Apgaismības valstību, - parādības, tās ir nemirstīgas un neievainojamas pat jēgas vai absurda nihilismam. ”
Ir panākts, ka citu cilvēku nāve sabiedrībai ir vienaldzīga. Jo tā ir attālināta. Taču, ko mediji varētu darīt, lai mainītu cilvēku notrulināto vardarbības un nāves uztveri? Biedēt ar reālistiskiem skatiem, kultivēt sūrus, nežēlīgus, invaliditāti guvušu vai līdzcilvēkus zaudējušu cilvēku dzīvesstāstus? Vai tam būtu kāda jēga? Vai tomēr labāk nedzīvot indiferencē, dzīvot laimīgi šodien, skumt tikai par sevi un saviem tuviniekiem? Jo kā gan citiem palīdzēs mūsu līdzi jušana, skumjas un asaras tiem, kuri reiz dzīvoja citā pasaules malā, un kuri mūžībā aizsaukti pāragri? Šim, mūsdienās valdošajam, narcisisma un egoisma kultam noteikti ir arī savas gaišās puses – mums nevajag uztraukties par to, ko nevaram mainīt. Jāpalīdz, kad varam palīdzēt. Jo vispirms cilvēks ir pats sev.
…
