IEVADS – Vēsture....
Gadsimtu gudrība teic nenodoties domām par seno un neseno pagātni, labāk prātu vērst nākotnei (1), to varētu piemērot indivīda personīgajai dzīvei un uztverei, bet kas attiecas uz visu cilvēci, tad jāņem vērā kāda cita ne mazāk svarīga gudrība, kas teic - nezinot pagātni, nevaram celt labāku nākotni. Ja visas tautas ņemtu vērā un īstenotu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē to labāko, ko vēsture glabā un ko no tās varētu gūt – tad vēsturei un tās zinātnei patiešām būtu liela nozīme. Jo, ko tad izsaka vārds vēsture? Izmantojot Šumeru kultūras atstātās rakstu liecības un pierakstu tehniku, atklājas vārda vēsture izsakošāka būtība, vārdu sadalot pa zilbēm un izmantojot svešvalodas, vēst- vēstīt; ure- laiks jeb pulkstenis, kas skaita laiku, tos savienojot, iegūstam tulkojumu jeb filozofisko skaidrojumu ar plašāku nozīmi – informācija, vēstījums par laika ritējumu, kas ietver sevī vairāk, ne tikai notikumu hronoloģisko secību par valstu, tautu un cilvēces gājumu. Ja mēs uztvertu lietas daudz plašākā rezonansē, tad spētu saskatīt saistības augstākā kvalitātē, kā piemēram, ka astronomija tā pati ģeogrāfija ir, astroloģija – medicīna1*, bet katrs kosmiskais putekļu aerolīts – arheoloģisks atradums.
Laiks nosaka savu ritējumu un cilvēka attīstību, tāpēc pamazām jāpieradina apziņa pie daudz kā, kas neiekļaujas Zemes dogmatiskajos likumos, tikai tad mēs iepazīsim esības noslēpumus un spēsim apgalvot, ka zinām kā veidojas notikumi. Šobrīd pamanāmas vienīgi dažas ārējās pazīmes, bet īstā dzīves gultne valstu rašanās jēgai nav atspoguļota, jo pastāv iekšējā un ārējā pasaules vēstures uztvere (2) un vēlāk rodas arī tās izklāsts. Protams, faktus, kas sagrozīti līdz zināmai pakāpei var atjaunot, taču šāda objektīva attieksme gandrīz nav sastopama, īpaši, kas attiecas uz laiku līdz mūsu ērai. Ne tikai izplatījums ir pārāk pilns ar lauskām un pagātnes čaulu putekļiem, kur tieši vēsture ir domāta kā putekļi, kuri domas magnēta pievilkti, pin nešķīstus fantonus, un kurus grūti aizdzīt. No viena kakta aizdzīti, tie pārceļo uz citu, līdz apzinātas gribas trieciens tos no jauna pārvērš putekļos.(3) Tāpēc, daudz kam vajadzīga iepriekšēja apziņas sagatavošana, kas prasa ilgāku laiku. Līdzās atmirstošajiem jēdzieniem dzimst jauni ceļi, tāpēc cerams, ka pa tiem dosies nākotnes piekritēji. Visa šī lielā transmutācija, protams, varēja notikt arī citādi, taču, kā mēdza teikt senatnē: “Gribēt nozīmē iegūt”2*, caur šo principu, kas jau tagad ienāk dzīvē, daudz sasniedzams. Neviens cilvēks un neviena tauta, kas sev netic un šaubās par savām spējām, nevar pastāvēt.
Pa katru patiesi uztverto un izprasto vēstures pakāpienu cilvēks var evolucionāri doties augšup.(4) Lai nu kā, bet vēsturi veido visi cilvēces dzīves sasniegumi un kauna traipi. Taču sasniegumus var gūt tikai ar skatu nākotnē, pozitīvi domājot par visu cilvēci kopumā.
…
