Grafiskā karte pēdējo gadu laikā ir strauji attīstījusies. Tā ir pāraugusi no visparastākās 2D kartes uz 3D, kā rezultātā mūsdienās ar datoru var apstrādāt un modelēt visdažādākos 3D objektus, tos var attēlot reālā telpā, vietā un kustībā. Videokarte, pēc būtības, ir viena no svarīgākajām no skaitļotāja sastāvdaļām, turklāt datoru industrijas maģistrālais kurss visus pēdējus gadus ir virzīts pirmkārt uz datora ātrdarbību datorspēļu jomā, it īpaši tas ir orientēts uz mājas datoriem. Būtība priekš citiem mērķiem, izņemot dažus specializētus uzdevumus, mūsdienu datoru jauda jau sen ir pietiekoša, tāpēc „piespiest” lietotājus regulāri ieguldīt naudu datorsistēmas uzlabošanā var tikai ar jaunu, jaudīgu spēļu izgudrošanu, kuras patērē uz sevis gandrīz visus sistēmas resursus. Rodas savdabīgs apburts aplis – katra jaunu spēļu paaudzē, lai nodrošinātu pietiekošu ātrdarbību un visu iespēju darbību, pieprasa datora aprīkojumu , un pirmkārt, dabiski, jaunās paaudzes videoakselerātorus jeb videokartes, kuras sniedz jaunas iespējas aparāta nodrošinājumā.
Bet visam ir savi trūkumi, ari tādam procesam ir nepilnības, jo paradās ļoti daudz dažāda aprīkojuma variāciju, mūsu gadījumā – videokaršu, ka parastam lietotājam, ja viņš nav spēļu fans, ļoti grūti tikt ar to skaidrībā.
Šis zinātniski pētnieciskais darbs domāts, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsdienu videokaršu parametriem un funkcijām, ka arī ar videokaršu attīstības vēsturi.
Visu videokartes attīstības vēsturi var sadalīt divos periodos. Pirmais, kad videokarte nebija nekas īpašs un bija tikai ierindas ierīce, ar interfeisu PCI, kura pārveidoja informāciju, kura nāca no centrālā procesora digitālā veidā, analogā videosignālā, kuru pieņēma un apstrādāja monitors. Vecās videokartes veica tikai primitīvas darbības un praktiski nenoslogoja procesoru. Tas bija periods kad līderos bija videokartes, kurus ražoja firma S3, ilgu laiku viņu ražotās videokartes bija savdabīgs standarts. 32-x un vēlāk 64 –x grafiskie kontrolieri uzturēja līdz 4 Mb videoatmiņas un bija orientēti, galvenokārt, uz lietošanu SOHO klases datorā. Priekš grūtāku uzdevumu risināšanai kalpoja daudz ražīgāki 2D akseleratori, piemēram, Millenium sērijas kartes, kuras bija būvētas uz čipsētu bāzes MGA-2064 un kurus ražoja firma Maxtor.
Bet tikai sākot lietot videokartes ne tikai kā 2D, bet arī kā 3D akseleratorus videokartes izgāja uz jauno nozīmības līmeni datorā iekšpusē. Sakumā, mēģinājumi lietot 3D grafikas apstrādes elementus parastajos 2D čipos nebija veiksmīgi. …
