“Bērna emocionalitāte, jūtīgums un elastīgā uztvere, liek mums domāt par apkārtējo lietu, vides sakārtotību” (9; 9).
Uzskatu, ka svarīgas ir bērnu intereses, emocijas, tās papildina un piešķir nozīmi katrai bērna darbībai. Mēs, pieaugušie, šai jomā varam palīdzēt ar savu personisko paraugu, iesaistot bērnu darbībā, kā arī ar savu rīcību veikt audzināšanas darbu. Nenoliedzami, bērna aktivitāte, darbīgums ir atkarīgs no viņa paša, un tā veicināšanai noteicoša loma ir pirmsskolas iestādes videi.
Tieši, bez vides un aktīvas darbības, svarīgs ir bērna un pieaugušā pozitīvais kontakts. Veiksmīga emocionālā saskarsme, sadarbība ne tikai veicina un attīsta bērna emocionālo uztveri, bet palielina arī iekšējo aktivitāti.
Pedagogu un citu pirmsskolas iestādes darbinieku loma bērna audzināšanā kļūst arvien nozīmīgāka. Bērns, kas pavada dienas lielāko daļu pirmsskolas izglītības iestādē, ir vairāk pakļauts šīs vides psiholoģiskajai gaisotnei, pedagoga ietekmei.
Pirmsskolas vecums ir nozīmīgs laika posms bērna dzīvē, jo veidojas personības pamats, izveidojas pasaules uzskats.
Pedagoga veidota vide, sakārtotība, radītā stabilitāte un emocionalitāte ļauj bērnam attīstīties un pilnveidot sevi.
Manuprāt, pedagoga saskarsmes stils veicina aktivitātes veidošanos bērnā, kā arī veido saskarsmes modeli ar vienaudžiem un pieaugušajiem.
Nodrošinot bērnam iespēju darboties atmosfērā, kad bērns sajūt pret sevi atsaucību un mīlestību, mēs palīdzēsim viņam vispusīgi attīstīties. Tāpēc par savu tēmu izvēlējos “Vides loma bērna un pieaugušā saskarsmes veidošanā.”
Es domāju, ka šī tēma ir aktuāla mūsdienās. Tēmas izvēli noteica vēlēšanās dziļāk noskaidrot un izpētīt vides lomu bērna un pieaugušā saskarsmes veidošanā. Lai noskaidrotu neskaidros jautājumus un, lai pierādītu cik svarīga vide ir bērnam. Vēlos salīdzināt teorētisko daļu ar praktisko, izpētīt kā tas tiek pielietots darbībā pirmskolā un nonākt pie konkrētiem secinājumiem.
Krievu pedagogi A. Radiščevs, V. Beļinskis noliedza iedzimtības izšķirošo ietekmi uz jaunā cilvēka psihisko attīstību, taču jau izsenis uzsvēra vides milzīgo nozīmi. V. Beļickis, A. Hercens, N. Čerņiševskis un K. Ušinskis nelokāmi apgalvoja, ka bērns nepiedzimst gudrs vai muļķis, labs vai cietsirdīgs, taču kļūst tāds vides ietekmē, kurā viņš dzīvo.
20. gados V. Šterns, viens no izcilākajiem bērnu psihologiem Vācijā, izvirzīja konverģences teoriju. Šīs teorijas pamatā bērna attīstību ietekmē bioloģiskais faktors no vienas puses, kas nodrošina iedzimto spēju un rakstura pārmantošanu, un, no otras puses, arī vide un bērna apkārtne. Divas attīstības līnijas kaut kur krustojas, t.i., notiek konverģence.…
