Viduslaiku sabiedrībā ēdiens bija tik pat nozīmīgs, kā jebkurā citā laikmetā.
Tikpat kā nav saglabājušās liecības par ēšanas paradumiem agrajos viduslaikos, tāpēc pieņemts uzskatīt, ka vēl ilgu laiku turpinājās Romas impērijas iedibinātās tradīcijas.
Jau eksistēja kaut kas līdzīgs makaroniem, tikai plāksnīšu veidā, bet makaroni lielākoties palika Vidusjūras valstu ēdienu sastāvdaļa.
Uzturā tika lietotas dārza kultūras – pupas, zirņi, sīpoli, loki, ķiploki, gurķi, arbūzi, ķirbji, bietes, salāti, dažādi augļi. Eiropai kopējai akcents bija uz gaļas, zivju un putnu gaļas ēdieniem. Pārējās zemēs dominēja vairāk veģetārie ēšanas ieradumi.
Politisko apstākļu rezultātā, samazinoties tirdzniecības iespējām, Eiropā vairs nebija viegli pieejamas garšvielas un sāls kļuva dārgāks, tāpēc sāka lietot sauso sāli, to pievienojot pēc vārīšanas un cepšanas. Pirms tam romieši lietoja šķidro sāli, ko pagatavoja speciālās fabrikās.
Barbaru pamatvajadzība bija izdzīvošana, viņu pārtika galvenokārt bija piens, siers un gaļa.
Krustneši atkal atgrieza labākas manieres un izsmalcinātāku kulināriju, un atkal Eiropā ieveda garšvielas no austrumiem. Sāli sāka aizvietot ar tādām garšvielām kā ingveru, kanēli, krustnagliņām, muskatriekstiem, koriandriem, pipariem u.c.
Kuģi bija mazi, ostu aprīkojums vājš, kravām bija jābūt mazām un tāpēc tās bija dārgas, jo piegāde notika reti. Āzijas garšvielu piegāde bija lētāka, jo tās lielāko ceļa daļu tika transportētas pa sauszemi, tad pa Vidusjūru līdz Itālijai un tālāk pa upēm vai ceļiem uz ziemeļiem, kur notika maiņas tirdzniecība.
Piemēram, cukurs bija greznība līdz 16. gadsimta, bet pipari - 17. gadsimta. beigām.
Būtiska loma pārtikā bija zivīm, kartupeļiem, zirņiem, pupām, zaļumiem un labībai. To noteica arī reliģiskais kalendārs. Siltasiņu dzīvnieku produktus un gaļu nedrīkstēja lietot gavēņa laikā sakarā ar baznīcas svētkiem un nedēļas nogalēs. Gada laikā bija tikai 230 dienu, kurās varēja ēst gaļu. Zemniekiem gaļa bija pamatēdiens sākot no decembra kad tika kauta cūka.
Tā kā zivis nevarēja tālu pārvadāt, tika ierīkoti mākslīgi dīķi. Taču notika arī dziļjūras zivju zvejniecība. Zivis sālīja un žāvēja dūmos vai saulē.
