Bija laiki, kad Rietumos tiesību kā vienota, apzināti sistemazitēta, spilgti izteikta likumu kopuma nebija. Tiesiskās procedūras līdz 11.gs. nebija nodalītas paražām, politiskajām un reliģiskajām institūcijām. Ļoti maz tiesību bija fiksēts rakstiski. Taču 11.-12.gs. jurisprudence netika radīta tukšā vietā. Vēl vairāk, ģermāņu tautu tiesības veidoja nepieciešamo pamatu šīs tradīcijas izveidošanai. Tas nenotiktu, ja no 5.-11.gs. Eiropā neizveidotos populus christianitas. Nostiprinājās doma, ka karalis vai imperators visā teritorijā ir svēts tiesību pārstāvis. Karali dēvēja par Kristus vikāru (pāvests tai laikā bija tikai ”sv. Pētera vikārs”).
Ziemeļu tautām tiesības saistījās ar cilšu tiesībām, kas katrai ciltij bija savas: frankiem, alemaņiem, frīziem, vestgotiem, ostgotiem, burgundiešiem, sakšiem, vandaļiem u.c. 6.-10.gs. tiesiskā kārtība bija ļoti līdzīga. No vienas puses, galvenā tiesiskā vienība cilts iekšienē bija sēta, māja – uzticamo cilvēku kopiena, kas bieži balstījās uz radniecības attiecībām un zvērestu. Mājas miera tradīcijas avots bija asinsradniecības saites. No otras puses, teritoriālās tiesiskās vienības veidoja ciematus, ciemati – vēl lielākas apvienības, un lielākās bija hercogistes vai karalistes. Galvenais pārvaldes instruments bija vecāko padome moot.
Cilts un feodālo kopienu priekšgalā atradās karaļa un baznīcas vara. Karaļus sauca par tautu karaļiem: Rex Francorum, Rex Anglorum. Dzīve un ekonomika bija orientēta uz katru atsevišķu vietu, centralizācijai lielas nozīmes nebija. Taču tieši centrālā karaļa vara ar baznīcas padomdevēju palīdzību izdeva cilšu un vietējo pierakstītu likumu kopojums (“kodeksus”).…
