19.gadsimta beigās Latvijas teritorija joprojām atradās Krievijas impērijas sastāvā, taču šis laiks ir Tautas atmodas laiks- ir atcelta dzimtbūšana, veidojas latviešu nacionālā identitāte un pašapziņa, kas 20.gs. sākumā izvēršas neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanā. Līdz ar nacionalitāti attīstās arī Latvijas nacionālā kultūra, kurā savu vietu ieņēma arī lietišķā māksla. Ap 19.gs. vidu, cunftu iekārtai sairstot un pamazām nostiprinoties kapitāliskām ražošanas attiecībām, sāka uzplaukt fabriku izstrādājumu ražošana, kas nereti izkonkurēja amatnieku ražojumus. Lai cīnītos pret fabriku konkurenci, amatnieki bija spiesti apgūt jaunu tehniku, jaunas izstrādājumu formas, celt savu meistarību. Mākslas kritika šo samērā nevienmērīgo lietišķās mākslas attīstības procesu atspoguļoja bāli, vienīgi pašās 90.gadu beigās parādījās speciāli raksti par lietišķās mākslas virzību, taču jēdziens „lietišķā māksla” vēl netika lietots, visvairāk sastopams jēdziens „mākslas amatniecība”1 . Rakstītāji pārsvarā bija anonīmi, bet zināmākie bija Jūlijs Madernieks, Rihards Zariņš un Jānis Asars. Keramikas mākslas kritika šajā laikā prasīja atsacīties no augstāko posmu greznā ornamentējuma, izcelt vienkāršās pamatformas un pievērsties glazūrai2 .
Podniecība Latvijā sakņojas tālā pagātnē, senākās māla trauku paliekas attiecas uz 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. 19.-20.gs. Latvijā strādājušas ne mazāk par 500 podnieku darbnīcām, Vidzemē- trešdaļa no tām. Salīdzinot ar Latgales un Vidzemes keramikas izstrādājumiem, no Vidzemes saglabājušies mazāk paraugu, maz arī arhīvu materiālu par podnieku darbnīcām. Pirmspadomju periodikā atrodami tikai nelieli rakstiņi, no kuriem nopietnākais ir Vidzemes tēlnieka, keramiķa un pedagoga Augusta Jullas (1872.-1958.) apcerējums žurnālā „Austrums”, 1903.g. 7. numurā, kurā sīki aplūkota Vidzemes podniecības darba tehnoloģija, darba rīki, mazliet arī podnieku ekonomiskais stāvoklis. 20.gs. 60.tajos gados plašākus pētījumus izdevumā „Arheoloģija un Etnogrāfija” publicējusi Dzintra Feldmane.
Latviešu podniecība koncentrējās laukos, pilsētās bija podnieku cunftes, kurās darbojās tikai vācu tautības podnieki, bet latviešiem tur iekļūt bija praktiski neiespējami. Lauku podniecībā kā viena vai nedaudzas atsevišķas darbnīcas izvietojās pagastos vai lielākos vai mazākos centros, nereti pilsētu tuvumā. 20.gs. sākumā arī pilsētās sāk strādāt vairāki latviešu podnieki. Podnieki ar plašākām darbnīcām algoja darbaspēku un uzņēma mācekļus. …
