Pirmās ziņas vēsturē jau datētas ar Senās Grieķijas laiku, kad valdnieks Likaons (Lycaon), Zeva necienīts, tika padzīts no savas pils, kuru aizdedzināja, bet Likaons bija izglābies, pārvērsdamies par vilku un aizmūkot.
Tālāk vēsturē īpaši ziņu uzplaiksnījumi ir manāmi viduslaikos, sevišķi Eiropā. Sevišķi pieminētas un izceltas tieši tādas zemes kā Livonija, Lietuva un Prūsija 16. un 17. gadsimtā. Jau senās Romas vēsturnieks Hērodots minējis, ka neiru (seno baltu) apdzīvotā zeme ir īsta ''vilkaču zeme''.
Ticība viduslaiku Eiropā pielīdzinātu gara slimībai - mānijai. To nereti izmantojušas slepenas cilvēku apvienības, domājams, lai iebaidītu un sociāli pakļautu visus sabiedrības locekļus.1 Viduslaikos sabiedrība bija trūcīga, valdīja bads, dažādas slimības, un nebija nepieciešama liela aģitācija, lai neizglītotie cilvēki (tā ir – lielākā daļa) noticētu pirmajiem māņiem un meliem, ko kāds augstāks cilvēks saka. Māņticība viduslaiku sabiedrībā bija gan kā izskaidrojums visam, kas slikts ar viņiem notiek, kā arī glābiņš no ļaunā, kā kas augstāks, kas viņiem varētu palīdzēt. Zviedru arhibīskaps Olaus Magnus (1555.) savā grāmatā ''Historia'' par vilkatiem raksta tā: '' ...vilku šķira, kas patiesībā ir par vilkiem pārvērsti cilvēki – šķira, par ko Plīnijs ar pārliecību apliecina, ka tie ir izdomātas pasaku būtnes – ka tādi, es saku, vēl šodien ir lielā skaitā sastopami ziemeļu puses zemēs.…
