Par vīrushepatīta C „dzimšanas dienu” uzskatāms 1989. gads, kad M.Houghton, Choo Q-L, Kuo G, Weiner A.J. u.c. izdevās izolēt C hepatīta vīrusa RNS. Viņi komplementārā DNS kopijā (cDNS) jeb klonā pārrakstīja HCV RNS informāciju ar atgriezeniskās transkriptāzes palīdzību. Pēc tam ar polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR) pavairoja specifiskās informācijas kopiju skaitu, radot iespēju detalizēti izpētīt gan pašu C hepatīta vīrusu, gan veidot diegnostiskās sistēmas, gan pētīt izplatību un sasaistīt to ar sabiedrības veselības aspektiem, kā arī pievērsties vakcīnas veidošanai.
Šīs rezultāti norādīja uz faktiem un problēmām HCV kontekstā:
HCV izplatīts praktiski visā pasaulē, un šī izplatība svārstās no 0,5% līdz 20% dažādās teritorijās un valstīs;
saskare ar HCV bijusi gandrīz vienai trešdaļai pasaules iedzīvotāju;
pasaulē ar HCV ir inficēti 200-500 miljoni cilvēku;
HCV izplatās galvenokārt parenterāli ar asinīm, pie kam gan artificiāli, lietojot inficētu medicīniskām manipulācijām domātu aprīkojumu, piemēram, šļirces, ko lieto arī intravenozie narkomāni, gan dabiski – seksuālās transmisijas veidā un auglis/bērns no mātes;
Latvijā ar HCV inficēto personu aptuvenais skaits ir 80000-100000 (inficētība 1,5-80% dažādās iedzīvotāju grupās);
HCV infekcija 80-95% gadījumu attīstās pakāpeniski, lēnām, bez akūta sākuma, un hronisks hepatīts jau 15-20 gadu laikā pārtop par aknu cirozi un/vai 15-30 gadu laikā par hepatocelulāru karcinomu vismaz ceturtdaļai slimnieku, ja viņi netiek ārstēti;
HCV infekcija ir pasaulē galvenais hronisku hepatītu izraisītājs, aknu cirozes iemesls 30-40% gadījumu un hepatocelulārās karcinomas – 50-60%;
HCV infekcija ir aknu transplantācijas indikācija 25-30% gadījumu.
Kaut gan HCV infekcijas pārnešanas veidi ir labi zināmi, pagaidām neizdodas apturēt slimības epidēmisko izplatību, tāpat kā tas ir HIV/AIDS gadījumā. Diemžēl arī vakcīna HCV profilaksei vēl atrodas tapšanas stadijā.…
