Ķīna man vienmēr ir asociējusies ar kaut ko citādāku. Varbūt tāpēc, ka tai nav nekas kopīgs ar citiem. Sava valoda, savs ārējais izskats, savs temperaments, kas nav līdzīgs nevienai citai valstij. Tā ir valsts, kas dzīvo savas labklājības dēļ un nejaucas citu lietās. Valsts ar savu vēsturi, savu kultūru, kas ir attīstījusies savā nodabā nevienam citam nejaucoties. Tikai paši ķīnieši ir radījuši savu valsti, tās kultūru, vēsturi un mērķus.
Pirmkārt, jāpiemin jau tas, ka ķīnieši ir viena no vecākajām tautām pasaulē un savus ziedu laiku jau piedzīvojusi senatnē, bet tas mantojums, ko atstājuši viņu dižgari, gan literatūras, gan kultūrvēstures, gan filozofijas jomā ir mūžīgas piemiņas vērti.
Lai gan Ķīnai ir gājuši pāri barbariskas tautas kā: huņņi, tatāri, mongoļi un citas, pierādījies vienmēr ir tas, ka ar spēku šo apbrīnojami stipro kultūru nevar gāzt.
Arī ar garīgo strāvojumi, piemēram, budisma, kristietības vai sintuisma,
ieviešana Ķīna nav mainījusi iedzīvotāju kulturālo dzīvi, tās reliģijas tiek pieņemtas, bet tiek pārveidotas līdz nepazīšanai ķīniešu veidā.
Viens ceļš gan noveda uz ķīniešu dzīves uztveres un kulturālā intelekta lejupslīdi, bet pie tā vainīgi paši ķīnieši, kuri cīnoties paši par varu savā valstī, nodarīja lielu kaitējumu pārējai sabiedrībai. Bet tādās situācijās uzrodas apņēmīgi cilvēki. Cilvēki, kuri ir ar mieru ziedot savu dzīvi valsts pašapziņas celšanā. Ķīniešiem tāds bija Konfūcijs, kurš ar savām grāmatām radīja ne tikai kulturālo pamatu, kāds latviešiem būtu Krišjāņa Barona dainu skapis, bet arī savu mācību, kas vadīja ķīniešus cauri tūkstošgadēm, turoties pie savām ētiskajām normām, bet par to sīkumā, lasāms turpmākajās nodaļās.
Ķīna apvieno dažādas mongoļu rases tautības, kas runā dažādās valodās. Pati valsts arī veidojusies, ilgi dalīdamās atsevišķās, vairāk vai mazāk patstāvīgās valstīs, kuras tikai dažos periodos apvienojās milzīgā politiskā vienībā uz kādiem 400 miljoniem iedzīvotāju. Neraugoties uz šo dažādību, ķīniešu literatūra pastāvējusi un augusi vairāk kā vienas tautas veidojums, tāpat visa kulturālā dzīve atradusies pašu ķīniešu rokās un tās tapšanā nav to lūzumu, kādus pārlaidušas citas vecas kultūrtautas vēsturiskajās tautu pārvietošanas kustībās. Uzplaukumam un vairākkārtējai pagrimšanai gandrīz līdz bojā ejai te vairāki iekšēji cēloņi. Auglīgajās Huang-ho, Hai-ho un Jan-tse-kiangas ielejās laiku pa laikam iebrukušas barbaru ciltis, huņņi, turki, mongoļi, pārtraukdami nacionālās dinastijas; beidzot mandžūri pāris gadu simteņus tur valsti savā varā. Tomēr to iekarotāju primitīvie tikumi ātri izzūd. Iebrucēji paši pilnīgi padodas iekaroto kulturālajam pārspēkam, pie tam neatstājot tajā krasas pārmaiņas. Tāda kontinuitāte visai ķīniešu garīgajai attīstībai kopš aizvēsturiskiem laikiem piešķir zināmu pakāpenību. Sveši iespaidi, kaut kāda garīga vai literāriska strāva, piemēram, no Indijas pārņemtais budisms, drīzāk pieskaņojas šis tautas tradīcijām, ne dzēš tās.…
