V.Majakovska dzīve, dzeja, liktenīgās sievietes un traģēdija "Vladimirs Majakovskis"

Neraugoties uz visiem šķēršļiem, Majakovskis kārtējo reizi apbūra jauno aktrisi, un viņi sāka paslepus tikties. Polanskai šādas attiecības bija īstas mocības, jo ar vīru viņa bija laimīga, bet Vladimirs pievilka kā magnēts, un visas tikšanās beidzās ar kaislīgu mīlēšanos dzejnieka darba kabinetā, pēc kā Veronika mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Dienu pirms pašnāvības Majakovskis pavadīja ar Veroniku un viņas vīru, bet vakarā visi trīs aizgāja uz dzīvokli pie rakstnieka Katajeva, kur līdz pat trijiem naktī dzēra tēju ar cepumiem, vīnu un, protams, lasīja dzeju. Majakovskis negulēja visu nakti un pusdeviņos no rīta ar taksometru ieradās pēc Polanskas, lai aizvestu viņu uz teātri. Taču dzejnieks Veroniku aizveda pie sevis uz nelielo istabu- kabinetu komunālajā dzīvoklī-, kur kārtējo reizi pieprasīja, lai aktrise pamet vīru, teātri un nāk dzīvot pie viņa.
Polanska ar asarām acīs apsolīja, ka no vīra aizies un šovakar pat ar mantām būs pie Majakovska, bet teātri nepametīs nekad, jo tas ir viņas dzīve. Pēkšņi līdz šim nervozais dzejnieks kļuva pilnīgi mierīgs, piegāja pie Veronikas, noskūpstīja viņu un noteica: „Es vakarā piezvanīšu. Paņem taksometram naudu,” un pasniedza Polanskai 20 rubļus. Jaunā aktrise noraudājusies un samulsusi paņēma naudu, pagriezās un aizgāja. Viņa bija tikusi līdz dzīvokļa ārdurvīm, kad pēkšņi atskanēja šāviens. Veronika šausmās iekliedzās un metās atpakaļ uz kabinetu. Atrāvusi istabas durvis, viņa ieraudzīja uz grīdas guļam dzejnieku Vladimiru Majakovski.
Zīmīgi, ka 1916.gadā sarakstītajā dzejolī „Lillīt” ir šādas rindas:
„Un no trepēm es nelēkšu,
indi dzert nenāk prātā,
stobru neiešu pie deniņiem bāzt.”(4, 38)
Izdara to pēc četriem gadiem...
…