No 1924. līdz 1929. gadam Sartrs mācās prestižajā École Normale Supérieure, apmeklē filosofijas lekcijas Sorbonā.
1931. gadā kļūst par filosofijas profesoru Havrā. 1932. gadā viņš Berlīnē klausās Edmunda Huserla un Martina Heidegera lekcijas; atgriezies Francijā, māca filosofiju Havrā, Laonā un Parīzē.
1938.gadā iznāk Sartra romāns “Nelabums” (Nausea). Galvenais varonis, Antuāns Rokantēns, turpina savas ikdienišķās gaitas un aizvien vairāk viņu pārņem psiholoģisks nelabums, absurda viņam šķiet gan apkārtējo rosība, gan paša vientuļā eksistence. Viņam ir jāizdara izvēle. Nākamajā gadā iznāk stāstu krājums “Siena” (Le Mur).
Otrā Pasaules kara laikā Sartrs tiek iesaukts armijā, viņš dien meteoroloģijas daļā. Sartrs aktīvi iesaistās Franču Pretošanās kustībā. Vācu okupācijas laikā, 1943.gadā, tiek publicēta Sartra luga “Mušas” (Les mouches), kurā Sartrs izspēlē savu iemīļoto atbildības tēmu – brīvs ir tikai tas, kas rīkojas. Tajā pašā gadā iznāk arī viņa apjomīgākais filosofiskais darbs “Esamība un nekas” (L'Etre et le néant). Šajā darbā, kur jūtamas gan fenomenoloģijas, gan psihoanalīzes ietekme.
1944.gadā iznāk Sartra otrā luga “Aiz slēgtām durvīm” (Huis clos). Kad pretinieki pārmet viņa filosofijas pesimismu, Sartrs 1946.gadā uzraksta eseju “Eksistenciālisms ir humānisms” (L’existentialisme est un humanisme), kur argumentē, ka tieši eksistenciālisms ir humānisms, jo uzsver cilvēka brīvību, izvēles iespēju un atbildību.…