Mūsdienās valoda nesastāv tikai no literāri un stilistiski korekti lietotiem vārdiem. To ietekmē sociālā diferenciācija, kas saistīta ar cilvēku sabiedrisko stāvokli, dzīvesveidu, sociāliem grupējumiem un šķirām. Pamatā tiek izmantota nacionālā valoda, kas tiek piesārņota ar elementiem, kurus uzskata par valodas kropļojumiem un bieži saprot tikai attiecīgā vidē. Tā rodas kropļotas valodas paveidi, to skaitā – žargons1.
Arī studentiem ir sava specifiska valoda, t.s., studentu žargons, kas tiek uzskatīts par īpašu runas manieri. Šādas praktiskā darba tēmas izvēli noteica žargona aktualitāte mutvārdu komunikācijā, kas daudz mazāk pakļaujas literāriem ierobežojumiem, tāpēc žargons var samērā netraucēti eksistēt, attīstīties savā vidē, pat daļēji izplatīties ārpus tās.
Pirmo plašāko pētījumu latviešu valodā, kurā latviešu neliterārās leksikas kopums sistemātiski aplūkots saistībā ar cittautu valodnieku teorētiskajiem uzskatiem, ir veikusi filoloģijas doktore Vineta Ernstone savā disertācijā „Latviešu valodas slenga leksika”. Tajā autore uzsver, ka valodas elementu specifika nav apzināta, jo ikdienas runas leksiskās īpatnības tiek uzlūkotas tikai par atkāpēm no literārās normas, respektīvi, par valodas kļūdām, nevis par patstāvīgas leksiskās sistēmas elementiem.
Materiāls izpētei tika atlasīts, klausoties un fiksējot žargonu lietojumu studentu sarunvalodā, jo reizēm tiešām kādam studentu kategorijā neietilpstošam indivīdam ir nepieciešams tulkot atsevišķus izteicienus vai vārdus, ko mēdz lietot studenti. Šī savdabīgi asprātīgā leksika veido jauniešiem pieņemamu neformālās komunikācijas atmosfēru, kā arī kalpo kā līdzeklis domas pamatošanai, nozīmes izteikšanai.…
