Iepazīšanās ar Zentu Mauriņu mani pārsteidz, jo es esmu jauna meitenes, bet laikā, kad rakstīti šie domugraudi rakstniece bija jau pieredzējusi sieviete. Tik un tā mūsu domas ir līdzīgas un man šķiet, ka lasot šos darbus es vairāk saprotu sevi. Mauriņa pati par vecumu izsakās šādi: „Vecumu un jaunību nevar skaitīt pēc nodzīvoto gadu skaita. Vecs ir tas, kam sirds ir pipargrauds – cieta un rūgta, Jauns – kam sirds atvērts zieda kauss, kas gaismu un sauli sevī uzņem.” Manuprāt, rakstniece vienmēr jutās kā šis kauss. Par savu laiku viņa raksta: „Mēs dzīvojam laikmetā, kurā skaidrāk kā jebkad apzināmies, ka neviens no mums nav pasargāts no likteņa sitieniem, bet, ja kaut kas varenāks par vareno likteni, tad tā ir cilvēka drosme. Un ja tas tā, tad taisni stiprais jūt vislabāk, cik grūta, bet skaista ir dzīve.” Es dzīvoju citā laikā, bet problēmas, galvenās vērtības un atziņas ir tieši tās pašas, jo mainās laiks, bet nemainās cilvēks, ar savām problēmām, darbiem un jautājumiem.
Mana mīļākā Zentas Mauriņas atziņa ir: „Labs darbs ir gaisma, ko nevar noslēpt, Tumsa vienmēr cīnījusies pret gaismu, tumsas vienmēr ir bijis vairāk, bet tomēr gaisma vienmēr ir bijusi tā, kas uzvarējusi. Katru rītu lec jauna saule, un katrā laikmetā piedzimst tādi cilvēki, kas gādā par to, lai neiznīktu ticība cilvēkam.” Tādi cilvēki kā Zenta Mauriņa.
…
