-
Ziemassvētki
Sākotnēji ziemas saulgriežu atzīmēšana, kad visa dzīvā radība raugās nākotnē uz atnākušo pavasari, nebija kristīgi svētki. Jau daudzus gadus pirms Kristus ir bijuši izplatīti ar ziemas saulgriežiem (zemes auglību) saistīti reliģiski mīti. Varētu pat apgalvot, ka visu tautu mitoloģiskajos priekšstatos ziemas vidum vienmēr ir bijusi liela nozīme.
Saule, dzīvības devēja, parādās tik reti. Dienas ir īsas. Pavasaris no aukstuma paslēpies zem sniega. Tas ir laiks, kad tumsas un haosa spēki viskrasāk nostājas pret gaismas un dzīvības atgriešanos. Dieviem ir jānes gaisma. Senajos rītos cilvēkam ir jāpalīdz dieviem ar maģiskām un reliģiskām ceremonijām atgriezt gaismu. Tā kā pēc visgarākās nakts seko saules uzvara, tad šis ir prieka un jautrības laiks.
Mezopotāmijā šo svinību norisē viens noziedznieks tika pārģērbts par ķēniņu un tad upurēts (izpildot nāves sodu) par visas tautas iepriekšējā gada grēkiem. Mezopotāmijas radīšanas mītā dievs Marduks pakļauj sev haosa spēkus pirms pasaules sākuma. Taču gada beigās vistumšākajā laikā tie ik reiz uzrodas no jauna. Tāpēc mezopotāmieši izveidoja koka tēlu, ko saulgriežos sadedzināja ugunskurā, tādējādi iznīcinot ļauno. Iespējams, ka koka bluķis, kas sastopams ziemeļu tautu (arī latviešu) rītos un ko velk apkārt no mājas uz māju un tad sadedzina, ir cēlies no Mezopotāmijas tradīcijām.
Arī Persijā un Babilonijā svinēja saulgriežus, kuru laikā vergi un to īpašnieki bija līdzvērtīgi. Arī tur bija tāda tradīcija izraudzīties divus noziedzniekus, no kuriem vienu atbrīvoja, bet otru sodīja ar nāvi, iepriekš godinot viņu kā ķēniņu.
Grieķu mitoloģijā Urāna un Gejas jaunākais un stiprākais dēls Krons, ko bija gāzis Zevs, ziemas saulgriežu laikā kopā ar pārējiem titāniem atjauno savu valdīšanu. Romieši Zevu identificēja ar Jupiteru, bet Kronu ar Saturnu. No Saturna vārda senie romieši atvasinājuši arī saulgriežu nosaukumu – Saturnālijas. Saturnāliju laiku uzskatīja par Zelta laikmetu, kurā valda vienlīdzība un labklājība, laime un prieks. Saturnālijas sākās decembra vidū un turpinājās līdz janvāra sākumam. Šajā laikā tika noliegti visi darbi, izņemot tos, kas bija saistīti ar pārtikas sagādi un izpriecu rīkošanu. Tradicionāla bija savstarpēja apdāvināšanās. Sākotnēji tika dāvināts zariņš no auglības dievietes Strenijas svētās birzs. Vēlāk dāvināja augļus un kūkas, līdz beidzot pārgāja uz smalki darinātām dāvanām.
Kristīgo Ziemassvētku svinībās daudzi elementi tika pārņemti un aizgūti no agrākajiem ziemas saulgriežu rītiem.
Senākā atsauksme, kur tiek pieminēta Ziemassvētku svinēšana 25. decembrī, attiecas uz 2. gadsimta vidu pēc Kristus Antiohijā. Šajā laikā kristieši bija vajātais mazākums līdz pat 4. gadsimtam, kad Senās Romas imperators Konstantīns legalizēja kristietību. Kopš tā laika kristietība stipri ietekmēja rietumu kultūru, līdz kļuva tajā par dominējošo - 336. gadā pēc Kristus. Romas kalendārā 25. decembris atzīmēts par valsts svētkiem. Pāvests Jūlijs pirmais 350. gadā pasludina 25.decembri par oficiālu Kristus dzimšanas svētku jeb Ziemassvētku dienu. …
Ziemassvētku tradīciju rašanās senatnē, ko Ziemassvētki nozīmē kristīgajā pasaulē, kā tos svinēja senie latvieši, kā Ziemassvētkus svin pasaulē, par ticējumiem, rotaļām, mīklām, nākotnes zīlēšanu un par daudz ko citu
- Afrodīte sengrieķu mitoloģjā
- Sengrieķu mīti
- Ziemassvētki
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Mani Ziemassvētki
Реферат для основной школы3
-
Sprēslīcas
Реферат для основной школы2
-
Ziemassvētki
Реферат для основной школы4
Оцененный! -
Latviešu svētki
Реферат для основной школы9
-
Ziemassvētki
Реферат для основной школы20