Patstāvīgajā darbā salīdzinātas divas organizāciju perspektīvas - strukturālā pieeja, kas tendēta uz organizācijas mērķu sasniegšanu, un cilvēku resursu pieeja, kura nosaka, ka mērķu sasniegšanai organizācijām ir jāapmierina indivīdu vajadzības.
Strukturālā pieeja
Strukturālā pieeja radusies divos veidos. Pirmkārt, industriālie analītiķi vēlējās padarīt organizācijas maksimāli efektīvas. Viens no izcilākajiem pētniekiem ir Frederiks V. Teilors (Frederick W. Taylor), kurš sadalīja darba uzdevumus minūtēs un iemācīja darbiniekus kā padarīt auglīgāku katru minūti, kas pavadīta darbā. Teorētiķu grupa, kurā darbojās Henrijs Faiols (Henri Fayol) Lindals Urwiks (Lindall Urwick) un Luters Guliks (Luther Gulick), secināja, ka organizācijās nepieciešams koncentrēties uz specializāciju, kontroli, autoritāti un pienākumu deleģēšanu. Otrkārt, pēc Otrā pasaules kara strukturālās idejas no vācu ekonomista un sociologa Maksa Vēbera (Max Weber) darbiem attīstīja organizāciju teorētiķi. Vēbers uzskatīja, ka efektīvā organizācijā jābūt: darba dalīšanai, hierarhijai, noteikumiem, nodalītam oficiālajam īpašumam un tiesībām no personiskajām un profesionālai kadru atlasei (Bolman, L.G., Deal, T.E., 1997: 37-38).
…
