Lai gan īsajās liriskajās latviešu tautas dziesmās tiek parasti apdziedātas tikai pašu dziedātāju jūtas, tomēr milzīgajā dziesmu daudzumā var sameklēt arī bagātīgas ziņas par dažādiem dzīves apstākļiem, šos dzīves apstākļus var atkal, vispārīgi ņemot, šķirot trijās grupās, kas atbilst trim dažādiem laikmetiem.
Paši dziedātāji ir sadalījušies trijās šķirās: bajāros jeb labiešos, saimniekos un kalpos. Bajārus sauc arī par “lieliem radiem” jeb “labiem ļaudīm”, kuriem stāv pretī kalpi jeb “slikti ļaudis” vai “neļaudis”. Saimnieki pieder pie vidējiem ļaudīm. Bajārus līdz ar saimniekiem dēvē arī par “tēva dēliem” un “mātes meitām” jeb “brāļu māsām”, bet kalps nav “tēva dēls” un kalpone nav ne “mātes meita”, ne “brāļu māsa”. Dažā dziesmā kalps ir arī leitis jeb krievs. Zemes valdnieki ir “kungi”, kas vairs nav šķirami no vāciešiem. Vismaz nav nekādu drošu liecību, ka kungs varētu būt arī latvietis.
Precēties ar kalpiem saimnieki tura par kaunu, bet labprāt grib nākt rados ar bajāriem, lai gan tiem parasti pārmet lepnību, augstprātību un slinkumu. Dziedātāju precēšanos ar kungiem daudzina, kā liekas, tikai no palielīšanās.
Gaidi, gaidi, saimeniece,
Nu nāk tavi darba ļaudis,
Nāk arāji, ecētāji,
Nāk sieniņa grābējiņi.
Šī tautasdziesma parāda, ka saimniecei ir visa vara, jo kā redzams tautasdziesmas tekstā ir vārds ‘’tavi’’, kas īpaši izceļ saimnieces varenību un to, ka darba ļaudis ir kā viņas īpašums.…
