Šīs teorijas ir sava veida turpinājums sociālās iemācīšanās teorijām. Īpaši populāra ir Džordža Homansa pieeja. Viņš uzskata par iespējamu lietot ekonomisko terminoloģiju (ienākumi, izdevumi, peļņa), aprakstot cilvēciskās attiecības. Piemēram, mīlestībā sekss un intimitāte būs "ienākumi", strīdi un partnera kaitinoša uzvedība būs "izdevumi", savukārt "peļņa" ir redzama, atņemot "izdevumus" no "ienākumiem".
Apmaiņas teorijas pieņem, ka cilvēki dod priekšroku "ienesīgākām" attiecībām, un attiecību noturīgums atkarīgs no tā, vai abu pušu "peļņa" būs apmēram vienāda. Džons Tibo un Džordžs Kellijs attīstīja ideju par apmaiņas principu sociālajās attiecībās, pieņemot, ka izmaksas un izdevumi attiecībās tiek vērtēti nevis paši par sevi, bet gan salīdzinājumā ar kādu noteiktu līmeni. Šo līmeni nosaka sociālās normas un paša cilvēka noteiktie kritēriji. Tiek ņemtas vērā arī alternatīvas, tātad salīdzināšana notiek, ņemot vērā sociālo kontekstu. Ja ir alternatīva, tad esošo attiecību "ienesīgums" tiek salīdzināts ar citu iespējamo attiecību "ienesīgumu". Ja cilvēkam šādas alternatīvas nav, tad viņš ir spiests samierināties ar to, kas ir, kaut arī esošās attiecības viņu nebūt neapmierina.
Šī teorija visspilgtāk, manuprāt, rod atainojumu mūsdienu dzīvē: atliek vien pāršķirstīt „Privātās dzīves” lapas. Arī žurnāli, kuru līdzinieki ir ārzemju žurnālu analogi, cenšas mums „iepotēt” izdevīguma atrašanu savstarpējās attiecībās („Lilit”, „Cosmopolitan”, „Popkorn”, „FHM”). Un, manuprāt, pats ļaunākais ir tas, ka šīs domas uzstājīgi tiek paustas nenobriedušu prātu (pusaudžu) auditorijai.…
