Kad viņš nāca, visi viņa priekšā klanījās un deva viņam ceļu, it kā viņš būtu pats Dievs. Nu, gandrīz Dievs. Starp citu, viņš pats sevi uzskatīja par tādu; Dievs, vārdā Gastons. Taču, nē! Viņš bija tikai baņķierītis. Toties brašs vīrs, kura rokās bija ne tikai nauda, bet arī māksla valdīt pār ciema ļaudīm. Jā, viņš bija lāga vīrs... Iedomājieties, cik jauks un lāga vīrs viņš bija, ka pat viņa priekšā mazs un melns kļuva ciema šerifs Ludis, kurš, kad ieraudzīja lāga dvēselīti Gastonu, pazaudēja valodiņu.
Viss jau būtu labi, tikai Gastona dzīvē atgadījās kas tāds, par ko vēl runāja ilgi un ilgi...
Gastonam bija viss, ko vien mirstīga dvēselīte var vēlēties: skaista sieva, uz kuru ar „baltu skaudību” raudzījās ciema vīrieši, liela villa, nauda un vara. Viss! Pat trīs dēli: divi trekni, braši speķpīrāgi un trešais, jā, šis trešais, liesais buljona pīrādziņš Rūsiņš. Ak, šis nabaga Rūsiņš!…
