Secinājumi
Mūsdienu uzņēmumu funkcionēšana ir orientēta uz to konkurētspējas paaugstināšanu. Veiksmīgi spēs darboties tie uzņēmumi, kas maksimāli efektīvi izmantos to rīcībā esošos cilvēkresursus. Par galveno konkurences resursu zināšanu ekonomikas laikmetā kļūst darbinieku zināšanas, kas ļauj ātri un adekvāti reaģēt uz uzņēmuma iekšējās un ārējās vides pārmaiņām.
Darba gaitā analizējot informāciju, tika secināts:
• Zināšanu pārvaldības pamatā ir zināšanu radīšanas, apmaiņas un integrācijas process, kura mērķis ir noskaidrot, kuras zināšanas būtu vairāk nepieciešamas uzņēmuma attīstības veicināšanai un efektivitātes paaugstināšanai. Kā arī apzināt, kādā veidā tās optimālāk iegūt, no kādiem avotiem, cik tās izmaksās, kā arī noskaidrot, kas un kurā brīdī ar to nodarbosies.
• Zināšanu pārvaldība nav īstenojama tikai organizatoriski, jo tā skar arī darbinieku vērtību sistēmu, viņu paradumus, kā arī rīcību. Ir svarīgi, lai darbinieki apjaustu jauno zināšanu un pieredzes nozīmi to ieguvē un turpmākā pielietošanā.
• Uzņēmumiem nenogurstoši jāmeklē veidi kā tie var uzturēt to zināšanas spirāles neatlaidīgu augšupeju (jaunu zināšanu veidošana, jau esošu zināšanu pielietošana jaunā veidā, jaunu zināšanu iegūšana par klientiem veidā).
• Tehnoloģija pati par sevi nav konkurējoša, tās ir zināšanas. Zināšanas, nevis fiziski pamatlīdzekļi uzņēmumam dod pieaugošus ieņēmumus.
…
