Organizācijas ekonomiskās vadības metodes un administratīvi organizatorisko metožu struktūra

Vadības jēdziens
Ar vadību (menedžmentu) tiek saprasta sistēma, kas nodrošina sekmīgu organizācijas funkcionēšanu, saglabāšanu un attīstību.
Gala rezultātā vadības mērķis ir izveidot efektīvu organizāciju, kas mainās tādās veidā, lai tās darbība atbilstu funkcionēšanas ārējās un iekšējās vides uzdvumienm un nosacījumiem. Attiecīgi, menedžerim jāprot sasniegt nospraustos mērķus, izmantojot savu darbinieku darbu, intelektu un uzvedības motivāciju.
Lai adekvāti apzinātos un risinātu vadības uzdevumus, nepieciešams apgūt organizācijas filozofiju un kultūru. Organizācijas kultūra ir īpaša subkultūra ar savām vērtībām un korporatīvās uzvedības normām. Tādās veidā menedžments ir līdzeklis, lai racionalizwetu organizācijas mērķtiecīgo darbību, mīkstinātu un novērstu pretrunas, kas rodas šajā procesā, sasniegtu funkcionālos un sociālos organizācijas mērķus.
Mūsdienu menedžmentu var apzīmēt kā stratēģisko. Pastāv atšķirības stratēģiskā menedžmenta būtības un atšķirības no operatīvās vadības izpratnē. Daudzi speciālisti uzskata, ka ir nepieciešams atdalīt vadību ražošanas līmenī no augstākā līmeņa vadības.
Stratēģiskā menedžmenta jēdziens radās 20. gs. 60. – 70. gados sakarā ar kvalitatīvi citādu ekonomiskās attīstības līmeni un radikālām pārmaiņām ārējā vidē. Tādēļ stratēģiskā menedžmenta, kas tiek realizēts mainīgās un nenoteiktās vides apstākļos, uzdevums ir rast pēc iespējas efektīvākus organizāciju vadības veidus.
No šīs pozīcijas raugoties, stratēģiskais menedžments paredz:
1) Skaidri definētus mērķus, to sasniegšanas veidus un pieejamos resursus;
2) Sistēmas atklātību – tā spēju ātri pielāgoties mainīgiem apstākļiem;
3) Orientāciju uz ierobežojumu apzināšanu, kurus rada turgus vide (ārējie faktori);
4) Tempa aprēķinus saskaņā ar apstākļiem (ekonomikas konjuktūru);
5) Plānošanas apvārkšņa paplašināšanu sakarā ar nespēju paredzēt tālākas sekas;
6) Laika faktora būtiskāko nozīmi (konkurences cīņā);
7) Risku kā organizācijas dzīves veida formu;
8) Pārmaiņas kā virzošu spēku; attīstības kritēriju mainīgumu;
9) Peļņas gūšanu, ievērojot sociālās intereses;
10) Organizācijas struktūras kā atvērtas sistēmas, ko nemitīgi ietekmē dažādi ārējās vides faktori, eleastīgumu (tā spēju adaptēties).
…