-
Mikro un makroekonomika. Resursu ierobežotība. Alternatīvās izmaksas
Kapitāls ir radies cilvēku darba rezultātā. Tas ir uzkrāts darba rezultāts, kas kalpo preču un pakalpojumu ražošanai un visu uzkrāto līdzekļu rezerves, lai ražotu materiālos labumus un iegūtu to izdevīgumu, ko parasti uzskata par ienākuma daļu. Tādejādi tas ir visi cilvēku radītie un paaudžu gaitā uzkrātie līdzekļi, kas kalpo citu preču un pakalpojumu ražošanai un nogādāšanai līdz ražotājiem. Tomēr tas laika gaitā nolietojas un ir jāatjauno un jāpapildina. Šiem apgalvojumiem piekrīt gan G. Libermanis,
gan M. Parkin.
Ekonomisko resursu svarīgākā sastāvdaļa ir cilvēku resursi, jo lai iedarbinātu mašīnas, lietotu dabas veltes, ir vajadzīgs cilvēka darbs. Taču, lai sāktu kādu darbu, ir nepieciešamas konkrētas zināšanas pieredze un prasmes, tātad, jābūt attīstītām darbspējām ražošanas prasībām. Cilvēku resursi- darbs- cilvēku pūliņu kvalitāte un kvantitāte, kas tiek izmantota, lai ražotu noteiktas preces un pakalpojumus. Taču ekonomikas apstākļos svarīgs ir cilvēka īpašais talants- uzņēmējspējas ražošanas organizēšanā un vadīšana. Tāpēc to uzskata par noteicošo ražošanas faktoru, kas mērķtiecīgi savieno pārējos resursus un organizē preču un pakalpojumu ražošanu.
Resursiem, neatkarīgi no tā, kādam mērķim to izmanto, piemīt viena kopīga iezīme, tie visi ir ierobežotā daudzumā. Tāpēc ekonomikas jautājumu pamatproblēma ir cilvēku vajadzības, kas patstāvīgi pieaug un ir neierobežotas, atšķirībā no resursiem. Tas ir tāpēc, ka cilvēki vēlas vairāk, nekā varam iegūt. Tikai brīvie labumi (gaiss un saules gaisma) ir neierobežoti. Pat visbagātākajai valstij neizdodas apmierināt visas cilvēku vajadzības, tā apgalvo gan V. Bikse, gan G. Libermnis. Tātad ierobežotība ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad cilvēku vajadzības pārsniedz pieejamo resursu daudzumu, lai tās apmierinātu. Ar ierobežotību saskaras visas valstis un organizācijas.
…
Ekonomikas teorija, kā sabiedrības zinātne radās samērā nesen, tikai 18 gs. Aristotelis ekonomikas teorijas vēsturē parasti tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Taču sengrieķiem vēl neizdodas radīt ekonomikas teoriju kā zinātni, šajos darbos ir sastopamas vērtīgas atziņas, nozīmīgi zinātnes veidošanas sākumpunkti. Turklāt, 20. gs. pēc Aristoteļa, joprojām, nevar runāt par ekonomikas teoriju kā par izveidojušos zinātni. Politiskās ekonomijas kā zinātnes rašanās tiek datēta ar 1776. gadu. Kad izcilais angļu ekonomists Ādams Smits publicēja savu fundamentālo darbu– pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem. Taču 19. gs. otrajā pusē termins politiskā ekonomija kā ekonomikas teorijas nosaukums tiek nomainīts ar apzīmējumu ekonomikas teorija. Maršals pierādīja, ka atšķirībā no politiskās ekonomijas, kas ir šķiriska zinātne, ekonomijas uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķirisko pieeju atsevišķu jautājumu skaidrošanā. Ekonomijas teorijas centrā, jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām