-
Organizēšanas pamati. Organizācijas struktūras veidošana. Organizēšanas būtība
4. Matricveida struktūras. Tiek apvienotas funkcionālās un nodaļu struktūras. Vertikālā un horizontālā komunikācija. Darbiniekiem ir 2 vadītāji – funkcionālais (nodaļu vadītājs) un projekta (projekta vadība). Tik ilgi, cik projekts turpinās, dalībnieki no dažādām funkcijām pievienojas projekta grupai vai aiziet no tās.
5. Neierobežotās struktūras. Nav noteiktu robežu, jo tās ietvaros nepastāv formālas struktūras.
• tīklveida struktūra un virtuālās organizācijas – tīklveida struktūra ir stratēģisko alianšu kopums, kuras organizācija veido kopā ar saviem piegādātājiem, ražotājiem un izplatītājiem, lai sekmīgāk ražotu un pārdotu preci vai pakalpojumu. Virtuālās organizācijas veido dalībnieki, kuri komunicējas savā starpā, izmantojot datorus, faksus, videotelekonferences, lai sazinātos; izpilda kādu uzdevumu, kad ir nepieciešami (piemēram, konsultantu firmas ar milzīgām datubāzēm).
• profesionāla partnerība un franšīze – profesionālā partnerība, kur uzņēmums ir partneru grupa, kuriem pieder uzņēmuma daļas (juridiskie biroji, nekustamā īpašuma uzņēmumi). Franšīzes – pārnes visu vadības atbildību. Iespēja strauji izaugt, jo kapitāla izmaksu lielākā daļa tiek uzvelta franšīzes ņēmējam.
…
Kas ir darba dalīšana? Sadalīšana jeb darba dalīšana ir veids, kā organizācija izvieto cilvēkus un resursus atbilstoši organizatoriskiem uzdevumiem nolūkā radīt vērtību. Darba dalīšana nedrīkst būt nejauša, bez noteiktas pieejas un atbilstošiem principiem. Vienu no šīm pieejām sauc par specializēto darba dalīšanu. Specializēta darba dalīšana organizācijā ir konkrētu darba uzdevumu nodošana konkrētiem darbiniekiem/menedžeriem, kuri, no organizācijas viedokļa, var šo darbu/uzdevumu izpildīt labāk nekā pārējie. Specializācijas priekšrocības: paaugstinās darbinieku kvalifikācija, t.sk., prasmes, zināšanas un pieredze konkrētajā darbā; palielinās darba efektivitāte, jo darbiniekam katru reizi nav jārisina cits uzdevums; kopā ar darba specializāciju attīstās arī tehnika, kas sekmē visu veidu resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšanu; samazinās darbinieku apmācības izmaksas. Specializācijas trūkumi: ļoti bieži darbinieki ir neapmierināti ar pārāk specializētu darbu tā vienmuļā un neradošā rakstura dēļ; darba motivēšanas un stimulēšanas paņēmieni ir ierobežoti; neapmierinātības ar darbu un motivēšanas trūkumu dēļ var pasliktināties produkcijas kvalitāte. Darba specializācija ir nepieciešama, taču menedžerim, cik iespējams, jānovērš tās negatīvās sekas. Organizēšanas procesā menedžerim jāizvēlas kāds no darba dalīšanas veidiem, taču pieņemt lēmumu par specializāciju nav tik vienkārši, jo jāņem vērā gan organizācijas efektivitātes paaugstināšanas mērķi, gan darbinieku spējas un intereses. Bez specializācijas ir šādi darba dalīšanas veidi: • darbību rotācijas principa lietošana – regulāra darbību maiņa katram darbiniekam, ko izmanto, lai mazinātu strādnieku negatīvo attieksmi pret vienveidīgu darbību; • darbības zonas paplašināšana – paredz katram darbiniekam palielināt veicamo darbību skaitu, ar tā palīdzību var paplašināt katram strādniekam darbības zonu, kā arī palielināt strādnieka apmierinātību ar darba rezultātiem;
