-
Intervija par drukātajiem medijiem padomju laikos
Kam tad varēja ticēt, kas patiess un kas ne? Tikai un vienīgi pēc nojautas. Tagad pārlasot vecos izdevumus, vecvecāki šausminās, kā gan tādām muļķībām ticējuši. Bet kā gan neticēs, ja skolā, darbā, visur viens un tas pats. Un tad vēl tās Ļeņina bildes visur, par bērnudārza izlaidumā. Vecmammas tēvs esot bijis leģionā, daudz ko sapratis, tomēr bērniem teikt neko nevarēja, ej nu sazini, kam vēl izpļāpāsies. Tomēr avīzes viņš lasīja ar komentāriem un arī bērniem mācīja lasīt starp rindām.
Kad sākām runāt par propagandu, jautāju, cik daudz tās drukātajos medijos bija, un vai cilvēkus izdevās iespaidot. Arī šeit konkrētas atbildes nebija. Propaganda bija, un tās bija daudz. Bija cilvēki, kas fanātiski visam ticēja, bija, kas analizēja. “Mēs, jaunieši, jau daudz ko nezinājām. Gribējās jau ticēt labajam, bet mēs jutām, ka viss ir meli,” rūgti savu viedokli pauda vectēvs. Tikai 80. gadu vidū sāka rakstīt par Sibīriju, par izsūtīšanu, un tikai tad cilvēkiem atvērās acis.
…
"Pirmais jautājums, ko uzdevu, bija par drukāto mediju kvalitāti, salīdzinot ar mūsdienu medijiem. Jau pie šī jautājuma vecmamma nosmejas un pasaka, ka ar to papīru pat krāsni esot bijis grūti iekurināt. Par pašu ziņu kvalitāti esot grūti spriest, jo katrā avīzē bija kaut kas labs un kaut kas slikts. Protams, izņemot “Cīņu”, tur esot bijis grūti kaut ko labu atrast. " " Kad jautāju, kā tad bija ar to ticamību medijiem, atskanēja nopūta. “Mēs jau ticējām daudz kam. Ko teica, to ņēmām,” tā vecmamma. Protams, kad sācies raidījums “Labvakar”, daudz kas tapa skaidrs, jo no laikrakstiem daudzus patiesus notikumus partijas komiteja ņēma ārā, neļāva publicēt. Pirms “Labvakar” varēja mēģināt klausīties radio “Amerikas Balss”, jo tur daudz ko patiesu varēja uzzināt, kaut gan tas bija jādara slepeni, vakaros, jo raidījums tika traucēts un jebkurā brīdī, ja pieķēra, varēja arī izsūtīt. "
