Privātpersonām jābūt iespējai patstāvīgi aizstāvēt savas tiesības, it īpaši situācijās, kad tās tiek apdraudētas ar citu personu faktiskajām prettiesiskām darbībām, piemēram slepkavības, laupīšanas vai zādzības gadījumos. Šādas tiesības ir formulētas Krimināllikuma 29. pantā, kas regulē personu tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos pret krimināltiesiskiem apdraudējumiem. Personu iepējas efektīvi aizsargāt savas tiesības šādos gadījumos ir stipri atšķirīgas, proti, tās ir ļoti cieši saistītas ar konkrēto personu – šīs iespējas noteic personas fiziskais spēks, psiholoģiskā sagatavotība un veselības stāvoklis.
Apskatot ieroču pielietošanas pašaizsardzības jomā regulējamu, jāatzīmē Ieroču aprites likuma 30. panta trešājā daļā noteiktais ieroča pielietojums darīt visu iepējamo, lai mazinātu kaitējumu uzbrucējam un garantētu citu personu drošību.
Aukstais ierocis — priekšmets, kam piemīt ieroča pazīmes un kas paredzēts bojājumu nodarīšanai, izmantojot cilvēka muskuļu spēku vai speciālus mehānismus.
Šaujamierocis — ierocis, kurā šāviņš enerģiju virzes kustībai saņem, šaujampulverim sadegot gāzu spiediena rezultātā.
Problemātiskas normas ir Ieroču aprites likuma 8. panta pirmajā daļā un 20. panta sestajā daļā, kas paredz iespēju Valsts policijai noteikt ieroču nēsāšanas vai glabāšanas atļaujas termiņi no viena līdz pieciem gadiem, kā arī tiesības vispār neizsniegt personai šaujamieroča glabāšanas vai nēsāšanas atļauju, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā „pamatotas ziņas, ka tā (persona) ieroci var pielietot ļaunprātīgi”.…
