Daudzu gadsimtu garumā zinātnieki un filozofi ir diskutējuši par to, kāda ir realitātes daba un kā cilvēks var zināt, kas ir realitāte. Šis jautājums ir vēl strīdīgāks sociālo zinātņu pārstāvjiem, kas pēta cilvēkus, to psiholoģisko un sociālo realitāti, jo cilvēku pasauli ir pieņemts izdalīt no pārējās fiziskās pasaules, tādēļ, ka cilvēks var atcerēties, mīlēt, nīst, domāt, analizēt situāciju. Tādēļ atšķirībā no citiem zinātniekiem, kas, piemēram, izvirza apgalvojumu, ka ūdens sasalst pie noteiktas temperatūras, sociālo zinātņu pārstāvji nevar izvirzīt ļoti striktus apgalvojumu par sociālo realitāti. Sociālo zinātņu objektivitāti apgrūtina arī fakts, ka paši pētnieki arī ir cilvēki. Tomas Kuhs (1970) savos pētījumos secina, ka paradigmas, kas ir vispārīgais domāšanas veids par to kā darbojas pasaule un kā mēs iegūstam zināšanas par pasauli, zinātnieku aktivitātes padara maldīgas, “blēdīgas”. 1
Vēsturiski sociālajās zinātnēs nav bijusi viena dominējošā paradigma. …
