-
Sabiedriskā doma
Nedrīkst aizmirst, ka cilvēki vadās arī pēc savtības principa. „Nodokļu maksātājiem ir tendence dot priekšroku zemiem nodokļiem; lauksaimnieki cenšas atbalstīt kandidātus, kas sola viņiem lielāku atbalstu, nekā tiem, kas sola to mazāk. Savtības princips ir piemērojams arī, bet ir mazāk izteikti, uz dažu valdību politikām ārpus ekonomikas. Minoritāšu grupu pārstāvjiem ir tendence redzēt vairāk personīgas priekšrocības valdības politikā, kas veicina sociālo vienlīdzību..; pusaudžu vīrieši vairāk iebilst pret obligāto militāro dienestu, nekā vecāki cita dzimuma cilvēki.”
Jāsecina, ka valdībai ir likumīgs spēks pielietot instrumentus, lai kontrolētu cilvēku uzvedību. Tā var manipulēt ar sabiedrisko domu, apzinoties to īpatnības, kā piemēram, reliģisko piederību, ideoloģisko nostāju, vai vienkārši tā var reaģēt uz pašreizējo situāciju, ņemot vērā sabiedrības vēlmes. Taču nedrīkst aizmirst, ka „Sabiedrības viedoklis par svarīgiem jautājumiem var mainīties, bet reizēm ir grūti atšķirt patiesas izmaiņas viedoklī no atšķirības kā jautājums ticis formulēts.”
…
Sabiedriskā doma ir kolektīva attieksmi par konkrētu jautājumu. Sabiedriskā doma balstās uz politiskām vērtībām. Cilvēki iegūst vērtības politiski socializējoties, kas ir process, kurā cilvēks kļūst informēts par politiku un politikas formām. Uzziņas avoti parasti bērnībā ir ģimene, vēlāk vienaudži, skola, sabiedrība un, protams, televīzija. Šeit ļoti svarīga ir politiskās socializācijas agrīnā stadija, kurā lielu lomu spēlē ģimenes politiskā identifikācija. „Vairāk kā puse no jaunajiem Amerikas vēlētājiem identificējas ar viņu vecāku partiju.” Tāpat ir pierādīts, ka bērni patriotiskos rituālus un politikas pamatus iepazīst jau pamatskolā.
