Pamatojums
Pēdējo gadu dekādes pieredze liecina, ka pieaug to studentu un augstskolu absolventu skaits, kuri apzināti pamet Latviju labāk apmaksātas profesijas meklējumos, bieži vien neapzinoties valstī jau esošās darba tirgus iespējas [1,2]. Joprojām saglabājas augsts skaits to gados jauno cilvēku, kas pēc vidusskolas diploma saņemšanas neturpina mācības augstskolās ar sabiedrībā plaši pazīstamo domu, ka „ skolotājs saņem cik sētnieks” [5].
Rezultātā Latvijā arvien mazāk paliek specifisku profesiju, zinātņu speciālistu, kas būtu nepieciešami valsts tālākejošai ekonomiskai attīstībai [3,4]. Tā rezultātā ekonomiskie attīstības tempi valstī saglabājas relatīvi zemi, jo arvien vairāk ir to cilvēku, kas par spīti zināšanām, atsakās riskēt un dibināt jaunas ražotnes [1,2,4].
