1919.gada izglītības likuma nozīme skolvadības attīstībā Latvijā

1914.- 1918. g. Pirmais Pasaules karš.
1915.g. Vācu karaspēks okupē Kurzemes guberņas (Kurzeme un Zemgale). Sākas latviešu strēlnieku bataljonu organizēšana.
1917.g. martā revolūcija gāza monarhiju Krievijā. Civilās impērijas varas struktūras Latvijā sabruka.
1918.g. Visu Latviju bija jau okupējusi Vācijas armija.
1918.g. 18. novembris. Proklamē Latvijas valstisko neatkarību.
1918. – 1920.g. Latvijas brīvības cīņas.
Izglītojot jauno paaudzi nozīmē ievadīt to savas tautas un pasaules kultūrā. Zināšanu un kultūras līmenis zināmā mērā ietekmē cilvēku vajadzības, kas realizējas mērķos. Vēstures zināšana un izpratne palīdz skaidrāk izprast un novērtēt mūsdienu notikumus, kā arī paredzēt to tālāko attīstību. Skolotāju sagatavošana organiski saistīta ar viņu personības veidošanos, kurā nozīmīga loma ir pašam skolotājam. [5.,7]
„Izglītība ir katra pilsoņa un visas tautas neatņemama bagātība”. [4.,53]

„Par svarīgāko notikumu tautskolas demokratizācijas procesā kļuva latviešu skolotāju kongress Tērbatā 1917.gada no 8. – 13. jūnijam. Jau kongresa sagatavošanas periodā daudzas skolotāju sapulces pārvērtās par skolotāju dažādu uzskatu sadursmēm un strīdiem.
Kongresa darbā piedalījās latviešu skolotāji no karaspēka daļām: no Tērbatas (M.Štāls, L.Bērziņš u.c.), no Pēterburgas (G.Ozoliņš, J.Greste u.c.), no Maskavas (L.Paegle, K.Dēķēns u.c.)utt.
Kongresa delikāti strādāja sekcijās, apspriežot jautājumus par skolu sistēmu, mācību programmām, skolēnu fizisko un estētisko audzināšanu, skolotāju sagatavošanu un viņu tālāko kvalifikācijas celšanu.
Kongress apsprieda politisko uzskatu jautājumus, tautskolu mācību plānus un programmas, mācību valodas izvēli, skolas saikni ar dzīvi u.c.”[5.,141]
„Līdz Latvijas brīvvalsts nodibināšanai (1918.g.) Kurzeme un Vidzeme skatījās cariskās Krievijas guberņas, bet Latgale bija iekļauta Vitebskas guberņā. Skolās tika veikta pārkrievošanas politika. Mācības notika krievu valodā, un par runāšanu latviski skolēnus sodīja.”[4.,53]…