Publiskā diskursa līmenī bieži tiek uzsvērts, ka darbinieki ir mūsdienu organizāciju kodols un attīstības dzinējspēks. Praksē publiskās organizācijas Latvijā saskaras ar nepieciešamību risināt tādas problēmas kā zema darba produktivitāte, augsta darbinieku mainība, lielas darbaspēka izmaksas un citas ar cilvēkresursiem saistītās problēmas. Šīs problēmas pastāv arī privātajās organizācijās, taču mazākos apjomos, jo uzņēmumu vadītāji motivē personālu un algas paaugstinājumiem, prēmijām, dažāda veida atzinībām un dāvanām par labi padarītu darbu. Ja es būtu privātās organizācijas vadītājs, es varētu palielināt uzņēmuma ražību, sniedzot prēmijas par darbinieku labi padarīto darbu, kas viņus motivētu turpināt strādāt tikpat labi.
Veicot pētījumu par šo tēmu, nākas atzīt, ka publiskām organizācijām ir pieejama lielāka resursu daudzveidība, taču darbība ir stingri ierobežota un noteikta ar likumiem, kā arī šajās organizācijas strādājošajiem trūkst motivācijas darbu pilnveidošanai, kas beigās neļauj sasniegt maksimālo rezultātu. Pretēji tam darbojas privātās organizācijas – no minimāliem resursiem tiek mēģināts sasniegt maksimālo rezultātu. Mana šīs esejas pēdējā atziņa ir tāda, ka privātā sektora organizācijām ir atļauts viss, kas nav aizliegts ar likumu, savukārt publiskā sektora organizācijām ir aizliegts viss, kas nav atļauts ar likumu.
…
