Pētījumi vēsta, ka tiklīdz IKP sasniedz 10’000 dolārus uz iedzīvotāju, tālāka izaugsme neveicina nekādus ieguvumus vidējajā apmierinātības līmenī. Cilvēki stādā vairāk, nopelna vairāk, bet viņiem paliek maz brīvā laika. Daudz kas tiek ziedots, lai uzturētu izaugsmes tempu. Bet kāpēc, ja no tā netiek gūts nekāds labums sabiedrības kopējājā apmierinātības līmenī?
Rūpnīcu automatizēšanai vajadzētu nodrošināt to, ka cilvēkiem vairs nevajadzetu stādāt, bet tajā pašā laikā, divdesmit gadau laikā ir palielinājies cilvēku nostrādāto darba stundu skaits Ziemeļamerikā. Palielinoties IKP, cilvēku dzīves līmenis neuzlabojas. Tiek debatēts, ka sabiedrība vairs nevar atļauties bezmaksas veselības aprūpi vai izglītību, kaut gan pirms trīsdesmit gadiem, kad IKP bija zemkās, tā nebija problēma. Atbilde slēpjas tajā, ka cilvēki daudz tērē naudu personiskās patērēšanas labumiem. Bet ja tas nepadara mūs laimīgākus, tad kāpēc mēs to darām? To var nosaukt par sabierības slimību, kad nepieciešams arvien vairāk preču. Šo vēlmi kritiķi arī dēvē par patērētājkultūru.
…
