Lēmuma pieņemšana

Metodes izcelsme
Tās radītājs Alekss Osborns (ASV) to pirmo reizi izmantoja 1938. gadā, nodēvējot to par “prāta vētru”. Problēma, ko Osborns gribēja atrisināt, bija šāda: radošais uzdevums ietver daudzus risinājumus. Veiksmīga risinājuma meklējumos cilvēks nerīkojas tik patvaļīgi, kā varētu šķist: parasti meklēšana sākas no vispazīstamākā, vispārpieņemtā virziena. Senie instinkti pavēl: rīkoties pēc analoģijas, rīkoties tāpat kā visi pārējie. Un tas ir labi, jo parastās, "nereaģējošās" situācijās tas novērš vajadzību domāt vēlreiz. Piemēram, kad jums ir nepieciešams iegādāties šo žurnālu, jūs, nepiedzīvojot radošas mokas, izņemt naudu no savas kabatas un iegādāties žurnālu. Radošās situācijas sarežģītība ir tāda, ka tās risinājums bieži vien ir tālu ārpus ierastajām idejām. Tajā pašā laikā katra cilvēka galvā ir noteikti “filtri” (sociālie, profesionālie utt.), Kas neļauj attīstīties negaidītām, oriģinālām idejām. Persona atsakās no lēmumiem, kas viņam šķiet pārāk drosmīgi - baidoties no kritikas, izsmiekla no kolēģiem un priekšniekiem utt. Ja šie filtri tiek noņemti, ir iespējams, ja ne uzlabot ideju kvalitāti, tad vismaz palielināt to skaitu. Osburna pamatideja ir vienkārša: atdalīt ideju ģenerēšanas procesu no viņu kritikas.

Mērķis
“Prāta vētras” galvenais mērķis ir meklēt pēc iespējas plašāku pētāmās problēmas ideju un risinājumu klāstu, pārsniegt to ideju robežas, kas pastāv starp speciālistiem ar šauru profilu vai cilvēkiem ar bagātu pagātnes pieredzi un noteiktu oficiālu nostāju.

“Prāta vētrai” ir šāda secība:
Problēmas sākotnējā identificēšana, formulēšana un sākuma informācijas sniegšana;
Grupas dalībnieku viedoklis par problēmas formulējumu;
Noslēdzošā problēmas formulējuma pieņemšana;
Problēmas atrisināšanas ideju izvirzīšana, ko veic visi dalībnieki. Idejas pieraksta un publisko;
Ideju novērtēšana, motivēta pieņemšana vai noraidīšana;
Noderīgo ideju pieņemšana un sakārtošana pēc to vērtīguma.

…